Nevarīgi kā zīdaiņi, gadu desmitiem smagā darbā un dzīvē savilktām rokām un sirmiem matiem. Aizejoši cilvēki Vidzemes slimnīcā ir medicīnas māsas Zinaīdas Repeles aprūpē.
“Dažreiz piederīgie prasa, bet ne dienu, ne to stundu jau nevar pateikt. Viņu dzīve tuvojas noslēgumam, grūti to panest arī tuviniekam. Piederīgie nav gatavi cīnīties mājas apstākļos. Vajadzētu lielāku atbalstu. Sāp sirds un bail šķirties,” stāsta medmāsa.
Pacientu aiziešanas brīdī nereti ir klāt Vidzemes slimnīcas kapelāne Dace Soldāne. “Tas ir brīdis, kad [dzīvība] pamet ķermeni, to var just. Mēs esam nāvi noliedzoša sabiedrība. Es bieži jokoju un saku – mēs visi tur būsim. Un mēs satiksimies,” saka kapelāne.
Pagaidām paliatīvās aprūpes gultas atrodas vairākās nodaļās. Pēc mēneša kapelāne un Zinaīda satiksies jaunajās, tieši šim nolūkam remontētajās telpās. Tur būs arī kapela.
Bet viņām katrai ir savs spēka avots. Dace spēkus atgūst miegā: “Man svarīgi labi izgulēties.”
Zinaīda – savā dārzā: “Zāli pļaujam, ar traktorīti braucam.”
Bez sava spēka avota dot spēku citiem ir neiespējami. Taču tuviniekiem medmāsa vienmēr iesaka runāt ar mīļo cilvēku. Pat ja viņš vairs neatbild un nereaģē.
“Es vienmēr saku – pieliecieties pie auss un pasakiet, ka jūs viņu mīlat,” mudina Zinaīda.
