Pirms vairākiem desmitiem gadu Latvijā tika ievesti latvāņi, kas ir savairojušies un nu kļuvuši par sērgu. Daudzi cilvēki, cenšoties tos iznīcināt, ir guvuši smagus ķīmiskus apdegumus. Šķiet, cīņa ar latvāņiem ir tāda pati kā cīņa ar vējdzirnavām: var pļaut, indēt, censties darīt visu, bet tik un tā kāda sēkla izdīgst arī nākamajā pavasarī.
"Visdižākās latvāņu audzes Latvijā var redzēt Barkavā, kur padomju laikos, Hruščova laikos gan kukurūzas revolūcija bija, gan latvāņu revolūcija. Tur bija lauksaimniecības izmēģinājumu stacijas, tur arī bija pirmie izmēģinājuma lauciņi ar brīnumaugu latvāni," stāsta vides žurnāliste Anitra Tooma. Astoņdesmito gadu beigās latvāņu izplatība kļuva nekontrolējama. Latvijā tie ir izpletušies vairāk nekā 12 tūkstošu hektāru platībā. Neskaitāmi cilvēki ir guvuši smagus ķīmiskus apdegumus, cenšoties tos izpļaut. Gan valsts, gan zemnieki ir cietuši sakāvi vairāk nekā 20 gadu garumā, cenzdamies atbrīvoties no latvāņu plantācijām. Tiek lēsts, ka latvāņu iznīcināšanai ir nepieciešami pat 20 miljoni eiro, bet joprojām nav pilnīga skaidrība, kā ar šo Latvijas postu cīnīties.
Cīņa ar latvāņiem nebūt nav viegla, tie vairāku gadu garumā ir regulāri jāpļauj vai arī jāuzar lauks. Ir dzirdēts, ka tiem pat virsū ir jāber sāls.
"Man ļoti patīk metode ar vārāmo sāli, bet tā der tikai tad, ja tev ir pārdesmit latvāņi īpašumā, lai neielaistu.
Kad latvānis ir uzņēmis augšanas sparu, apmēram ap Jāņiem, saulainā dienā, kad sulas rit ļoti versmaini, tad ir ar lāpstu pie zemes jānoskalda un šis cers ir dāsni jāapber ar visparastāko rupjo vārāmo sāli. Un tā ar pirmo reizi latvāņi tiek iznīcināti," zina stāstīt Anitra Tooma.
Bet, ja ir jākopj plašas teritorijas, tad šī cīņa šķiet neuzvarama. "Kamēr spēks bija, jaunāks biju, tad pļāvu, bet latvāņi jau nāca augšā ik pēc divām, trim nedēļām un jāpļauj atkal. Tā jau saka, ka nedabū izziedēt, tad nomirst, bet aug un aug," stāsta Jānis, kurš gadiem ilgi cīnījies ar latvāņiem un pat pieredzējis, ka pašvaldība arī ir cīnījusies ar latvāņiem, tos indējot ar raundapu, taču tas līdzējis vien nedaudz, jo nākamajā gadā atkal latvāņi līduši no zemes ārā.
Latvāņi izplatās ne tikai lauku zemēs, bet arī mežos. Šogad cīņai ar latvāņiem sāks izmantot jaunus augu aizsardzības līdzekļus, jo iepriekšējie pūliņi nav sevi attaisnojuši.
"Līdz šim latvāņu ierobežošanai mēs lietojām raundapu, kas ir valstī atļauts, bet ,strādājot šos gadus, mēs esam sapratuši, ka tam nav tāda efektivitāte, un mēs netiekam no latvāņa vaļā," atzina "Latvijas Valsts mežu" (LVM) Meža aizsardzības un ugunsdzēsības vadītājs Indulis Brauners.
Tagad tiek rīkoti semināri, kuros tiek apmācīti valsts mežu darbinieki, lai jaunie augu aizsardzības līdzekļi tiktu izmantotu pareizi un pēc iespējas ātrāk varētu panākt latvāņu izskaušanu. "Ja mēs strādājam atbilstoši izstrādātajām vadlīnijām, tad trijos gados mēs konkrētā platībā, izmantojot šīs metodes, varētu no latvāņiem tikt vaļā," sacīja Brauners.
Ar latvāņiem var cīnīties, arī neizmantojot ķīmijas palīdzību, piemēram, ar aitām, kurām uzdīgušais latvānis ir gardums.
"Viens no visērtākajiem un visdabiskākajiem veidiem, kā cīnīties ar latvāņiem, ir izmantot noganīšanas metodi. Un Latvijas aitas un dzīvnieki vispār ir ļoti labi tāda veida cīņai," uzsvēra aitkope Anna Gintere un piebilda: "Mums upes malā pāris vietās bija latvāņi, bet pēdējos gadus, man liekas, to vairs tur nav, tāpēc ka aitas agrākos gados patiešām ļoti intensīvi nograuza, un tiem laikam nav bijis, no kā ataugt un tagad ir beigušies."
Tieši Latvijas tumšgalves ir vispiemērotākās latvāņu ēdājas, jo to melnā pigmentācija uz visatklātākajām vietām pasargā aitiņas no latvāņu sulas un tās neiegūst ķīmiskos apdegumus, bet aitām ir svarīgi, lai latvānis būtu mīksts un sulīgs. "Jo ātrāk aitu laiž virsū uz šī lauka, jo labāk - aita, kad latvāņi ir pārauguši un kāti sāk ziedēt, tos lielos stublājus vairs neēdīs. Tāpēc vislabāk, kad nāk ārā lapas, vajag uzreiz laist virsū aitas, lai viņas ēd to zaļo masu un neļauj latvānim vispār pacelties un sazaļot," padomos dalās aitkope Anna.
Kaut arī latvāņi tiek uzskatīti par sērgu un postu, ir cilvēki, kas no tiem mēģina iegūt biodegvielu.
"Biodegvielu var iegūt no zāles, salmiem, bet mēs izvēlējāmies latvāni, jo tas Latvijā ir diezgan liela problēma, aizņem ievērojamu platību un ir nevēlams brīvā dabā. Tam ir ļoti liela zaļā masa. Pie latvāņa mēs strādājam jau vairākus gadus, šobrīd notiek viens projekts, kur mēs pārbaudām zāli un sienu, kā varētu arī iegūt biobutenolu, cik tas būtu izdevīgi un kas būtu izdevīgāk, un notiek aprēķini, bet nākotnes vārdā tas noteikti būtu enerģētiskāk, izdevīgāk, ekonomiski izdevīgāk un arī videi draudzīgāk," stāsta Rīgas Tehniskā universitātes (RTU) Ūdens pētniecības laboratorijas zinātniskā asistente Brigita Daļecka.
Iespējams, drīz iedzīvotāji mašīnu bākās lies degvielu, kas iegūta no Latvijas latvāņiem. Tikmēr arī šovasar, cīnoties ar latvāņiem, ir jāatceras, ka latvāņu sula saulainā dienā ir ļoti indīga, tāpēc rokās jābūt cimdiem, uz acīm aizsargbrillēm un mugurā aizsargtērpam.
