Saruna notika dažādās valodās.
Krievijas iebrukums Ukrainā lielu daļu cilvēku iemetis nepazīstamos ūdeņos, kuros ik mirkli jādomā par tādiem jautājumiem: "Kā man reaģēt?", "Kā es varu palīdzēt?", "Vai es daru pietiekami?", "Uz kādu nākotni varam cerēt?" u. tml. Tomēr šie jautājumi nodarbina vairāk mūs, kas karu vēro no distances. Ukrainas iedzīvotāju jautājumi kopš 24. februāra ir pavisam citi, un arī viņu pieredze ir tāda, kādu mēs visdrīzāk nespējam pat iztēloties.
Jau no pašām pirmajām kara dienām Latvijā ieplūst ukraiņu bēgļi, un līdztekus empātijai un rūpēm, ko viņiem izrādām, mūs nodarbina arī saprotama vēlme zināt, ar ko cilvēkiem nācies saskarties Mariupolē, Harkivā, Zaporižjā un citur.
Tomēr savos centienos saprast var pamanīties aizmirst, ka šī kara pieredze gandrīz vienmēr ir traumatiska un ne visi pieredzējušie ir gatavi par to runāt. Šajā sarunā tiek meklētas atbildes, vai un kādā veidā iespējama (un vai tā šobrīd nepieciešama) jēgpilna saruna ar karu pieredzējušajiem ukraiņiem, kas vienlaikus vēl vairāk nepastiprinātu gūtās traumas.
Diskusiju vada Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.
Tajā piedalās:
- biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" pārstāvis Dainis Deigelis,
- biedrības "Tavi draugi" pārstāve Monta Vecozola,
- krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" psihoterapeite Inese Jansone,
- Ukrainas kara liecinieki.
- Diskusiju ievada Māra Salēja lasījums, kurā skan ukraiņu dzeja.
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.
