Ja konteineri būtu pietiekamā daudzumā, gatavi šķirot atkritumus būtu pat divas trešdaļas iedzīvotāju, uzsver vides apsaimniekošanas uzņēmuma "Eco Baltia" valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs. Viņš uzskata, ka konteineru trūkums ir galvenā Latvijas problēma.
"Latvijā šķirošana laikam ir nebeidzams process, kurā ir daudz vietas, kur attīstīties, un nepieciešama liela enerģija gan no iedzīvotāju, gan uzņēmumu puses. Šobrīd pēc statistikas datiem atkritumus šķiro tikai 37% iedzīvotāju," raidījumam "Vides fakti" pastāstīja "Eco Baltia" valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs.
Ejot uz veikalu, pērkot pārtiku, kaut ko gardu pagatavojot, pēc maltītes paliek pāri atkritumi, bet visi atkritumi nav vienā maisā liekami. Dāvis ir labs piemērs, kam sekot.
"Nodzīvoju gadu Jaunzēlandē kā brīvprātīgais darbinieks un šķirošana kļuva par ieradumu, jo tā ir norma, ka tu sašķiro atkritumus, jo, viens, tu noņem slodzi no dabas un izgāztuvju poligoniem, otrs, tie ir atkārtoti izmantojami materiāli, tas pats stikls, plastmasa un papīrs. Tas viss ir pārstrādājams un lietojams... un tad,
kad to dara visi mājas iedzīvotāji, kaimiņi, arī draugi un paziņas, tad tas ļoti ātri kļūst pašsaprotami un vienkārši," stāsta Dāvis.
Atverot vaļā savus ledusskapjus un paskatoties, cik daudz no tā var sašķirot, ātri top skaidrs, ka gandrīz visu tur redzamo var šķirot. Ierīkot atsevišķu tvertni zem izlietnes arī nav nekas neiespējams. Vienu stūri var atvēlēt papīram, otru plastmasas maisiem un pudelēm, bet trešo - atstāt kā nešķirojamu stūrīti, rāda Dāvis.
Ik gadu visi Latvijas iedzīvotāji rada aptuveni 600 līdz 700 tūkstošus tonnu ar sadzīves atkritumiem. Tas nozīmē, ka vidēji viens Latvijas iedzīvotājs gadā rada ap 300 kilogramiem atkritumu. Nešķirotie atkritumi, protams, nonāk poligonos, bet šķirotie tiek pārstrādāti.
Un tā šie atkritumi atrodas poligonos gadiem ilgi. Piemēram, papīrs pārstrādājās aptuveni četru gadu laikā, plastmasas izstrādājumi sadalās aptuveni septiņdesmit gadu laikā, bet bīstamie atkritumi, kā, piemēram, baterijas, datoru un citu iekārtu detaļas dabā nesadalās.
"Gatavi šķirot būtu pat divas trešdaļas iedzīvotāju, ja būtu konteineri. To trūkums ir galvenā Latvijas problēma, jo šī sistēma attīstās relatīvi lēnām un ieinteresētība no pašvaldībām ne vienmēr ir sastopama," situāciju vērtē "Eco Baltia" valdes priekšsēdētājs Simanovičs.
Konteineru trūkumu jūt arī Dāvis, bet viņam uz atkritumu konteineru jānes ir krietni vieglāki maisi. Tā kā viņam ir savs pagalms, Dāvis ierīkoja komposta kaudzi, kurā mest visus organiskos atkritumus. Vēl viena it kā elementāra lieta ir atkritumus saplacināt.
"Mēs veidojam runājošo konteineru akciju, lai tie uzrunātu iedzīvotājus un tādējādi pievērstu garāmgājēju uzmanību tam, ka arī konteineris pēc savas būtības ir izbadējies un viņš ar lielāko prieku apēstu kādu garšīgu pudeli, kas tā vietā, lai nonāktu izgāztuvē, caur šo te konteineru iegūst otru dzīvi un nonāk uz pārstrādi," par akciju pastāstīja Simanovičs.
Latvijā ir viens no sliktākajiem otrreizējās atkritumu pārstrādes rādītājiem Eiropas Savienībā. Joprojām pat 90% no atkritumiem nonāk poligonos, kaut lielu daļu varētu pārstrādāt un radīt jaunas preces.
Ideja par runājošajiem konteineriem realizēta, pateicoties modernajām tehnoloģijām.
"Viens sensors, kurš mēra cilvēka izstaroto siltuma radiāciju, un otrs sensors, kas ir iebūvēts iekšā un tajā brīdī, kad mēs liekam iekšā plastmasas izstrādājumu vai stiklu, tas nostrādā un pateicas par to, cik garšīgs - dod vēl, patīk," runājošo konteineru tehnoloģisko pusi skaidro Mārtiņš Dāboliņš un piebilst, ka akcijas laikā cilvēki ievērojuši šos konteinerus: "Nu jā, viņiem tā reakcija ir nesaprotama, jā, kāpēc viņš tur runā. Un tie, kas nāk mest, tie nāk vēl un vēl."
Tie, kuri vēlētos šķirot, bet to nedara, kā galveno argumentu min virtuves mazo izmēru, jo nav kur likt visus atkritumus, taču arī šo jautājumu var atrisināt ar nelielu telpu zem izlietnes, un visu iespējams sašķirot, lai domātu par dabu.
