Latvijā sievietēm pēc 50 gadu vecuma ir iespēja apmeklēt valsts apmaksātu krūšu skrīningu, taču tikai 40% sieviešu izmanto šo iespēju. Līga Andžāne kritizē šo piedāvājumu, norādot uz tā pārāk bezpersonisko pieeju, kā arī uz to, ka visa atbildība tiekot novelta uz sievietes pleciem – pašai jāatrod vieta, kur veikt skrīnīngu, jāizbrīvē darba laiks, lai veiktu procedūru, kā arī pašai jādodas pēc skrīninga rezultātiem. Valsts atbildīgās iestādes neuzņemas atbildību gadījumos, ja sievietei tiek konstatēts vēzis, taču viņa neierodas pēc analīžu rezultātiem.
“Ir divas lietas, ko var darīt – vispirms, procedūra jāpadara pieejama ārpus darba laika un brīvdienās, kā arī jāveido personiskāka pieeja aicinājumam uz izmeklēšanu,” pauž Līga Andžāne.
Kā pozitīvu piemēru viņa min kāda Liepājas ģimenes ārsta īstenoto pilotprojektu, kurā sievietes tika sazvanītas un uzaicinātas personīgi. Šajā gadījumā iespēju izmantoja 80% sieviešu.
Līga Andžāne atzīst, ka vēzis nav tā pieredze, par kuru viegli runāt kā publiski, tā ģimenes un draugu lokā, taču viņas gadījumā veiksmīga izveseļošanās devusi impulsu dalīties pieredzē un runāt par onkoloģiskajām saslimšanām, kā arī izveidot veselīgu dzīvesveidu popularizējošu interneta mājaslapu “Happy Whispers”.
Pie ārsta tobrīd 34 gadus vecā sieviete devusies, pateicoties aizdomām, ko radījusi krūts pašizmeklēšana. Tam sekojusi vizīte pie onkologa, kā rezultātā atklāts ļaundabīgs audzējs un nozīmētas ārstēšanās procedūras.
Līgas Andžānes gadījumā tas bijis neliels, bet agresīvs krūts audzējs otrajā stadijā ar metastāzēm paduses limfmezglos, tādēļ pēc operācijas nācies iziet gan staru terapiju, gan ķīmijterapiju.
Tā kā sievietei pēc divdesmit gadu sasniegšanas jau tika izoperēts labdabīgs krūts audzējs, pēc kura palikusi liela rēta, viņu biedēja tas, kā āstēšana ietekmēs viņas ķermeni.
"Man kā sievietei bija grūti pieņemt visu, kas mainīja manu izskatu. Dienā, kad mati sāka izkrist pastiprināti, atbrauca draudzene un noskuva man kailu galvu," stāsta Līga.
Ejot uz ārstēšanās procedūrām, slimnīcā viņa skatījusies seriālus. Citas sievietes šajā laikā risinot krustvārdu mīklas vai guļot. Atmosfēra onkoloģijas centrā neesot drūma, ja vien pacients pats uz to nenoskaņojas.
Līga Andžāne atzīst, ka cilvēki, kas paši nav saskārušies ar vēzi, iespaidojas no filmām. Viņi zina par matu izkrišanu, sliktām dūšām, letāliem iznākumiem, tādēļ bieži vien pie ārsta doties traucē bailes no gaidāmā.
Grūtākais esot bijis pieņemt pašu diagnozi un sagaidīt analīžu rezultātus. Uzsākot ārstēšanu, iestājas zināms režīms, kas liek atkāpties nemieram.
Līga Andžāne ārstēšanās laikā sākotnēji turpinājusi strādāt. Tas bijis nepieciešams, lai atslēgtos no domām par slimību, lai turpinātu ierasto ikdienas dzīvi, kā arī lai apmaksātu rēķinus. Citiem viņa iesaka vadīties pēc savām sajūtām.
Sieviete vēsta, ka posms līdz operācijai noritējis raiti, viņai neesot bijis ilgi jāgaida, taču rindas esot pie visiem jomas speciālistiem. Liela priekšrocība Līgas gadījumā bijusi veselības apdrošināšana, kas ļāvusi negaidīt rindā, lai saņemtu valsts apmaksātas procedūras.
Cilvēkus, kas saskaras ar vēzi, apvieno neziņa par gaidāmo, tādēļ Līga Andžāne uzsver valsts nodrošinātas psihosociālas atbalsta sistēmas nepieciešamību. Šāda sistēma nepieciešama ne tikai pašam pacientam, bet arī viņa ģimenei un tuviniekiem. Jo sevišķi gadījumos, kad tiek runāts par vēlākām vēža formām, kurās tuviniekiem slimnieks jāaprūpē. Tāpat palīdzība nepieciešama tiem, kas jau izveseļojušies.
“Pēc izveseļošanās iestājas apjukums – ko darīt tālāk?! Mainās vērtības, un ar jauno vērtību sistēmu cilvēks nespēj iekļauties atpakaļ iepriekšējā sabiedrībā. Vēzis atstāj dziļus nospiedumus, būtu labi, ja cilvēkiem būtu iespēja saņemt palīdzību,” vēsta Andžāne.
Šajā nolūkā Līga Andžāne sadarbojas ar nevalstisko organizāciju “Dzīvības koks”, kas strādā ar onkoloģijas pacientiem. Šobrīd tai ir iespēja palīdzēt 70 cilvēkiem gadā, kas vasaras laikā var piedalīties nometnēs, kurās ir iespēja saņemt speciālistu palīdzību, lai turpinātu ikdienas dzīvi pēc izveseļošanās. Šobrīd kopā ar uzņēmējiem tiek vākti līdzekļi palīdzības centra izveidošanai.
“Lai cik dīvaini neizklausītos, esmu kļuvusi par laimīgāku cilvēku. Pirms slimības nespēju uzņemties atbildību un meklēju laimi ārpus sevis. Vēzis lika meklēt laimi sevī, atrast spēku, lai to izturētu,” atzīst Līga Andžāne.
Ziņots, ka Veselības ministrija 2015.gadu pasludinājusi par pretvēža gadu.Situācija valstī nav iepriecinoša, jo pēdējos 10 gados saslimstība ar onkoloģiskām kaitēm Latvijā pieaugusi par teju 40%. 35% saslimušo joprojām pie ārsta ierodas novēloti. Katru gadu no krūts vēža Latvijā nomirst ap 400 sieviešu.
