Vai tas ir normāli?

Miega kvalitāte: kā dzīves paradumi ietekmē miegu

Vai tas ir normāli?

Hroniska slimība: kā sadzīvot ar izaicinājumiem un saglabāt motivāciju dzīvot tālāk

Vēlme kaut ko mainīt sava ķermeņa veidolā: vai tas vienmēr uzlabo dzīves kvalitāti

Vēlme pārveidot izskatu – ne vienmēr jādodas pie ķirurga, palīdzēt var arī psihoterapeits

Iemesli vēlmei kaut ko mainīt savā izskatā ar ķirurģijas palīdzību var būt ļoti dažādi. Ir gadījumi, kad tas ir 20 gadus pārdomāts un lolots lēmums, taču ir reizes, kad cilvēkam jāatsaka un jāmēģina ieteikt doties pie cita speciālista, Latvijas Radio raidījumā "Vai tas ir normāli?" stāstīja ārste, plastikas ķirurģe Marta Rudakovska.

Vēlmes kaut ko mainīt ir ļoti daudz un dažādas. Katru pacientu neapmierina kaut kas savs – tā var būt gan seja, gan kāda ķermeņa daļa, stāstīja Rudakovska.

Viņa atklāja, ka vienmēr saviem pacientiem jautā, cik sena ir doma kaut ko mainīt: "Ja cilvēks saka, ka es jau 20 gadus sapņoju par skaistām krūtīm, man nebija laika, man piedzima bērni un beidzot es varu pievērst pati sev uzmanību, –  tas nozīmē, ka tas lēmums ir bijis nosvērts, tā jau ir sen lolota doma." 

Vienlaikus ir gadījumi arī Rudakovskas praksē, kad nākas cilvēkam dažādu iemeslu dēļ atteikt, jo procedūra ārsta ieskatā nav nepieciešama. Tad ķirurģe vienmēr mēģina paskaidrot, kāpēc to nevajadzētu darīt, taču tas nav tik vienkārši. 

"Grūti ir iedomāties veidu, kā smalkjūtīgi pateikt, ka varbūt jums ir jādodas pie kāda cita speciālista, jo tiklīdz mēs pieminam psihoterapeitu, daudzi apvainojas un ar ļoti negatīvu attieksmi aiziet prom un meklē nākamo plastikas ķirurgu," viņa vērtēja. 

Ārste psihoterapeite Zaiga Blaua norādīja, ka dismorfobija jeb neapmierinātība ar savu figūru ir viens no traucējumiem, ko ļoti bieži palaiž garām un nediagnosticē:

"Tad vēlēšanās pārveidot savu ķermeni aiziet līdz pilnīgam absurdam. Ir cilvēki, kuri, piemēram, grib amputēt savas kājas, jo tās viņam traucē."

Psihoterapeite skaidroja, ka neapmierinātība ar savu ķermeni ierasti sākas jau pusaudžu gados. Tas ir saistīts ar straujām ķermeņa izmaiņām, augšanu, pieņemšanos svarā, sejas izmaiņām. 

"Tie ir ļoti dažādi iemesli, ko, protams, gribas atrisināt tūlīt, bet ķermenis īstenībā nobriest tikai kaut kādos 25, 35 gados, kad saprotam, ka nekas vairāk nemainīsies. Vecākiem būtu pusaudži jāaptur un jāatrunā no pārsteidzīgām lietām," uzsvēra Blaua. 

"Vienmēr jāparunā arī ar fizioterapeitu. Varbūt, ka to var darīt ar vingrošanu un [citām], nevis ķirurģiskām metodēm. Katram gadījumam jāpieiet individuāli," viņa ieteica. 

Rudakovska piekrita tam un vērtēja, ka mūsdienās cilvēku priekšstatu par sevi ļoti ietekmē tas, kā izskatās cilvēki, ko redzam televīzijā un sociālajos tīklos: "Mums liekas – jā, viņš ir citādāks, es citādāka, un mēs abi izskatāmies ļoti labi; vai arī iezogas tomēr domā, ka – nē, man kaut kas savā ķermenī nepatīk. Tas "kas" sāk arvien vairāk urdīt, un tad cilvēks nonāk pie domas, ka grib kaut ko mainīt."

"Cilvēks, kuram ir zema pašcieņa, kurš nav saņēmis atbalstu ģimenē, kuram vecāki nesaka, ka viņš ir skaists, vai draugi saka kaut ko pretēju, vai viņš ļoti ietekmējas no kādām modes tendencēm, jā, viņam šķiet, ka izdarot kādu procedūru vai operāciju, viss izmainīsies," piebilda Blaua. 

"Vai tas ir normāli?"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt