Vēsturiski dažādu pabalstu un pakalpojumu piešķiršanai, kas trūcīgām personām tiek segta uz nodokļu maksātāju rēķina, kā pamatnosacījumu izvēlējās, ka cilvēks, kura mēneša ienākumi ir zemāki par garantētas iztikas minimumu – nepilniem 50 eiro vai arī nepārsniedz 128 eiro, pirms tam ir izsmēlis visas iespējas palīdzēt sev pats, un
tas nozīmēja, ka viņam vispirms jāatbrīvojas no kustamas un nekustamas mantas, lai kvalificētos pabalstiem. Pakāpeniski šī nostāja mainījās, taču valsts līmenī izšķirt, kas drīkst piederēt arī uz trūcīgu statusu pretendējošam personām, reglamentēts netika, atstājot to pašvaldību ziņā.
"Neviens nav ieinteresēts, lai cilvēks paliek pliks un nabags, jo pēc tam izkārpīties būs daudz grūtāk, taču izvērtēt šos kritērijus jāspēj pašvaldībām, jo tās ir vistuvāk iedzīvotājiem," sacīja Labklājības ministrijas (LM) Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa.
Praksē šīs pilnvaras pašvaldība izmantojušas ļoti dažādi. Galvenokārt rēķinot no rocības - jo mazāk naudas pašai pašvaldībai, jo nabagākam jābūt palīdzības pretendentam un otrādi. Līdz ar to pat blakus novados vienam cilvēkam drīkst būt nekustamais īpašums, kredīti bankā un transporta līdzeklis (vai pat vairāki) un pabalsts pienāks, otrā nedrīkst būt nekas no iepriekš minētā. Revīzijas papildus atklāj, ka klibo arī šo noteikumu ievērošana.
"Normatīvie akti paredz pašvaldībām iespēju noteikt kritērijus, kādi īpašumi drīkst piederēt un kādi ienākumi būt, taču atsevišķas pašvaldības pārkāpj pat šos savus noteikumus," atzīst VK padomes locekle Inga Vārava.
VK ieskatā pašvaldības var uzzināt, kas pieder un kādi ienākumi ir pretendentam uz sociālo palīdzību, bet valsts līmenī sadarbībā ar pašvaldībām būtu jānosaka kārtība, lai palīdzības kritēriji būtu vienlīdzīgi. LM sākts darbs, lai šāda kārtība sāktu darboties vismaz pēc diviem gadiem, kā minimālo ienākumu slieksni nosakot aptuveni 126 eiro.
"Valsts nāks ar vienotiem kritērijiem, bet pašvaldībām atstās elastīgākus noteikumus līmenim, ja tās izlems sniegt vēl papildus palīdzību," turpmāko nākotni iezīmē LM Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa.
Sagaidāms, ka Ministru kabineta noteikumos strikti aprakstīt, kas palīdzība lūdzējiem drīkst piederēt un kas nē, nebūs iespējams, līdz ar to, tāpat kā līdz šim, galveno lomu spēlēs pašvaldību politiķu un sociālo dienestu kompetence.
