Gan vairāk nekā četrus metrus resnais ozols pie Svētā Sīmaņa baznīcas, gan liela daļa citu Valmieras dižkoku nu marķēti ar informatīvo zīmīti – ozollapas piktogrammu, kas pauž – šis ir dižkoks. Tātad apbrīnojams, bet arī saudzējams.
„Galvenais, ko mēs varam darīt, ir nepadarīt viņu augšanai labvēlīgos apstākļus sliktākus. Un es domāju, ka zināšanas par to, kuri šie koki ir, ir solis uz pareizu viņu aizsardzību," saka Kristīne Melece, Valmieras pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste vides komunikācijā.
Valmieras dižkoku izpētē iesaistījušies arī Valsts ģimnāzijas skolēni, kuri, pētot bibliotēkā un muzejā atrodamos materiālus, uzzinājuši, kā pilsētas zaļā rota stādīta.
„Unikālas liecības atradām, piemēram, ka mūsu pašu skolas bērzu birztaliņu stādīja pirms 80 gadiem. Dokumentos ir minēts dārznieks, kurš šos darbus ir vadījis. Tāpat interesants stāsts bija par ozolu aleju no Dīvala kapiem, ka to ir bezdarbnieki stādījuši," klāsta vēstures skolotāja Ineta Amoliņa.
Dižkoku apzināšanā skolēni iesaistījušies Zemkopības ministrijas rīkotā konkursa "Mūsu mazais pārgājiens" ietvaros, kas veltīts koku daudzveidības izpētei.
„Tā bija, manuprāt, iespēja paskatīties uz savu pilsētu no cita skatupunkta. Jo parasti ikdienā mēs viņus neievērojam, un tā bija kā iespēja viņus vairāk pamanīt. Un meklējot, mēs arī iepazinām no jauna mūsu pilsētu," atzīst vidusskolniece Anna Žanete Treimane.
Domājams, ka nākamgad Valmierā būs iespējams dižkokus apmeklēt arī īpaši izstrādātā tūrisma programmas maršrutā, iecerējusi Kristīne Melece:
„Šo maršrutu [ir vērts] papildināt ar vēsturiskiem stāstiem par cilvēkiem, kas dižkoku augšanas laikā ir Valmierā dzīvojuši, par notikumiem, kas Valmierā ir trīssimt, četrsimt gadus atpakaļ norisinājušies."
Šoruden tiks pabeigta visu apzināto Valmieras dižkoku marķēšana, tomēr iespējams, ka visi diženie koki pilsētā vēl nemaz nav atklāti, tāpat šeit aug arī liels skaits potenciālo dižkoku.
