Kara traumas ir ļoti dažādas, stāstīja Kalnbērza-Ribule: “Viena lieta ir sekas uz ķermeņa, otra lieta ir, kas cilvēkiem ir galvā, kas iegūts pēc traumas. Līdz ar to ar abām šīm lietām strādājam rehabilitācijā. Kara traumas viennozīmīgi, sevišķi tās, kas tiek atsūtītas uz rehabilitāciju, ir diezgan izaicinošas.”.
“Pašreiz mēs arī izjūtam to, kas notiek Ukrainā, un mēs palīdzam dažādiem pacientiem, kas ir cietuši kara darbībā.
Mēs vienmēr esam arī gatavi atbalstīt Ukrainā cietušos, gan militārpersonas, gan arī tos, kas nav saistīti ar militāro [nozari],” viņa uzsvēra.
Rehabilitācija pēc jebkuras traumas vai operācijas, ne tikai kara saistībā, mūsdienās ir svarīgs ārstēšanās process, norādīja Kalnbērza-Ribule:
“Agrāk tas nebija tik populāri, bet tagad redzam, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi. Pēc jebkuras veiksmīgas operācijas ir vajadzīga veiksmīga rehabilitācija, lai pacients iemācītos dzīvot ar jaunām pēc operācijas sekām vai vienkārši atgūtu to, kāds viņš ir bijis iepriekš.”
Rehabilitācijā tiek rūpīgi izplānots, kā tieši personai iemācīt pielāgoties saviem funkcionēšanas traucējumiem vai atgūties pēc operācijas. Tiek izmantota gan fizioterapija, gan dažādas papildus tehnoloģijas, kas dažreiz ir ļoti patīkamas, piemēram, masāža, nodarbības baseinā, stāstīja ārste, taču uzsvēra:
“Nekādā gadījumā nevajadzētu jaukt rehabilitāciju ar spa, fitnesu vai kūrortu, tas nav tas.”
“Tas nav kūrorts, tā nav atpūta, bet es ļoti ceru, ka cilvēki ar prieku vai kādām gaidām iziet šo rehabilitāciju, lai varētu sasniegt rezultātus, ko ir izvirzījis kopā ar ārstu,” viņa piebilda.
Vērtējot to, kā rehabilitācija tiek veikta Latvijā, Kalnbērza-Ribule norādīja, ka Latvijā rehabilitācija ir ļoti labā līmenī. “Protams, ka vienmēr gribētos vēl labāk, bet es domāju, ka mūsu ārsti ir ārkārtīgi lieli entuziasti, un mēs mēģinām maksimāli attīstīt savu profesiju, līdz ar to pacienti tikai iegūst,” viņa piebilda.
Lai kļūtu par ārstu, Kalnbērza-Ribule skolojusies Rīgas Stradiņa Universitātes Medicīnas fakultātē 17 gadus, arī šobrīd studē doktorantūrā. Viņa norādīja, ka izglītošanās process ārsta profesijā ir nerimstošs:
“Tas ir tā vērts. Pa īstam mācīšanās ārstam nebeidzas arī pēc 17 gadiem, tas ir tikai pats sākums. Ārsts visu laiku dabū mācīties. Ja gribi būt labs ārsts, visu laiku jāseko līdzi un jāturpina mācīties, un tas ir ļoti interesanti.”
Kalnbērza-Ribule atklāja, ka ir mediķis jau trešajā paaudzē. Par to, kādā jomā strādāt un kādu profesiju izvēlēties, viņai ilgi galva nebija jālauza, jo ārstes vecāki un vecvecāki savu dzīvi bija saistījuši ar medicīnu, un arī viņai ārsta profesija šķita sirds aicinājums.
