Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vadošā pētniece Aija Dēliņa pastāstīja, ka Latvijā ledāju ūdeņu piejaukums ir Ziemeļlatvijā – Salacgrīvā, Ainažos.
"Tas ir kādi 200 –300 metru dziļumā un zem 100 metru bieza reģionāli izturīga caurlaidīga noguluma slāņa, kas arī jūtami bremzē ūdens kustību dziļumā," viņa stāstīja, piebilstot, ka, visticamāk, saldūdeņi Ziemeļlatvijā ir nonākuši apledojuma laikā.
Latvijas Reklāmas asociācijas valdes priekšsēdētāja Baiba Liepiņa norādīja, ka, ja reklāmdevējs nāk ar kādu paziņojumu, tad viņam ir jābūt spējīgam pierādīt, ka tas ir patiesi. Reklāmas profesionālim ir jāpārbauda, vai tas, ko reklāmdevējs grib teikt, vai šie fakti ir pamatoti.
Eksperte Dēliņa sacīja, ka šajā gadījumā pilnīgi melots nav. "Manuprāt, nav precīzi ledus laikmeta nosaukums," viņa sacīja.
Kā izrādās – zemes dzīlēs var atrast pat vēl daudz vecākus par ledus laikmeta ūdeņiem.
"Tajos slāņos, kas ir kilometru un vēl dziļāk, tur ir ūdens, kas ir vēl daudz senāks kā ledāju laika. Bet igauņu kolēģi no Tallinas Tehniskās universitātes, viņi jau ilgāku laiku pēta šo ūdens vecumu. Viņi ir pie Tallinas atraduši ūdeni, kas pārsvarā sastāv no ledāja kušanas ūdeņiem, kas ir ledus laikmetā iefiltrējušies slāņos.
Pie mums Latvijā tieši tāds, kas būtu tikai ledus laikmeta ūdens, tāds tieši nav atrasts," skaidroja Dēliņa.
Tikmēr var tikai apbrīnot ražotāju un reklāmistu izdomu, paķerot vārdu salikumu "ledus laikmets" un to iesaiņojot visur, kur vien klāt stāvējis ūdens. Arī kosmētikas nozarē "ledus laikmets" nav sveša lieta.
"Mēs redzam kādreiz maldinošas reklāmas, bet patērētājam jābūt gudram un viņam jāpaskatās mazliet tālāk, reālistiskāk. Skaidrs, ka vienā dienā tu par skaistuli nekļūsi, nav tāda burvju krēma, kas tavu ādu padarīs jaunāku mēneša laikā. Kritiskā domāšana jāieslēdz, otrs – jāskatās, kas reklāmdevējs, reputācija, mēs viņu zinām, nezinām," stāstīja Liepiņa.
Pircējam gan reizēm ir grūti ieslēgt kritisko domāšanu, it īpaši, ja nav pietiekošu zināšanu vai piemirsts kādreiz skolā mācītais. Piemēram, mīts, ka labākais ūdens ir no visdziļākajiem urbumiem, ne vienmēr atbilst patiesībai, it īpaši Latvijā.
"Ja mēs skatāmies kā uz dzeramo ūdeni, tad noteikti Latvijas teritorijā šie kilometru dziļie ūdeņi nav labāki, jo ir jau mineralizācija ap 100–120 gramu litrā. Nu, tādi īsti sālsūdeņi.
Dzeramajam ūdenim norma ir līdz 1 gramam litrā, tur ir 120 reizes vairāk apmēram. Tas ir apmēram tā – iejauciet litrā ūdens 120 gramu sāls, pēc kā tas garšos. Līdz ar to teikt, ka viņš ir labāks kā dzeramais ūdens, – noteikti ne, jo tas vispār nav piemērots kā dzeramais ūdens. Svarīgi, ko vēlamies darīt," stāstīja ģeoloģe Dēliņa.
