Kad 17. martā šeit tika ieviesti karantīnas pasākumi, roku dezinfekcijas līdzeklis parādījās kontrolposteņos uz ceļiem. Lai gan veikali iepirkšanās centros ir slēgti, apmeklētāji joprojām var iepirkties tajos esošajos pārtikas lielveikalos, taču pirms tam darbinieki viņu rokas apsmidzina ar dezinfekcijas līdzekli.
Tas nepārsteidz. Covid-19 pandēmija pamudinājusi cilvēkus visā pasaulē paniski iepirkt “Purell” un citus roku dezinfekcijas līdzekļus, ziepes un antibakteriālās salvetes. Pārsteidz tas, ka, pirms pandēmija sasniedza Rietumvalstis, tendence bija pretēja.
Pēdējā desmitgadē pieaugušas bažas, ka vēlmei nogalināt visus mikrobus varētu būt nopietnas sekas, piemēram, pret antibiotikām noturīgu supermikrobu izveidošanās. Tas noteikti ir ietekmējis cilvēku roku higiēnas paradumus.
Pēdējos dažos gados ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA) ieteikusi cilvēkiem neizmantot antibakteriālās ziepes, kuras nav efektīvākas slimību novēršanā par parastajām ziepēm un kuras var negatīvi ietekmēt veselību. Pēc tam, kad tika atklāts, ka antibakteriālajās ziepēs izmantotās vielas, tādas kā triklozāns un triklokarbāns, rada hormonālos traucējumus laboratorijas pētījumos izmantotajiem dzīvniekiem un izraisa rezistenci pret antibiotikām, FDA 2016. gadā aizliedza šīs vielas un lika aizstāt tās ar alternatīvām.
Taču, kad nav pieejams ūdens un ziepes, roku dezinfekcijas līdzekļi un dezinficējošās salvetes tiek uzskatītas par alternatīvu, jo tajās izmatots alkohols, lai iznīcinātu vīrusus (tostarp koronavīrusus) un baktērijas.
Tomēr pirms pašreizējās pandēmijas daži veselības eksperti mudināja cilvēkus ierobežot pat roku dezinfekcijas līdzekļu uz alkohola bāzes izmantošanu. Tas daļēji tāpēc, ka dažas baktērijas kļūst izturīgākas pret alkoholu. Tā iemesls daļēji ir bažas, ka dezinfekcijas līdzekļi var nodarīt kaitējumu mikrobiomam – triljoniem mikrobu, kas dzīvo cilvēka ķermenī un uz tā un kuri ir būtiski svarīgi imūnsistēmas funkcionēšanai un gremošanai.
Pēdējos gados daudzi pētnieki pauduši bažas, ka pārāk dezinficētas sabiedrības veicina autoimūnas slimības, alerģijas un iekaisumus. Šī “higiēnas hipotēze” ir pretrunīga, taču nav šaubu, ka zinātnieki un sabiedrība sāk apzināties, ka daži mikrobi var būt derīgi.
Tomēr saprotams, ka Covid-19 pandēmijas laikā ikviens ir pārņemts ar roku dezinficēšanas procesu, un daudziem nākas piedzīvot to, ka roku dezinfekcijas līdzekļus gandrīz nav iespējams nopirkt ne parastajos, ne interneta veikalos. Cilvēki, kuri tikai pirms dažām nedēļām turēja suņus nolūkā dažādot savu mikrobiomu, tagad dezinficē roku dezinfekcijas līdzekļu pudelītes ar antibakteriālajām salvetēm.
Lai saprastu, kāpēc viss tik pēkšņi mainījies, jāiepazīst roku mazgāšanas sarežģītā vēsture un antropoloģija. Kāda motivācija ir cilvēku roku mazgāšanas paradumiem? Kāda loma tajā ir priekšstatiem par dezinfekcijas līdzekļiem un mikrobiem? Kādas izmaiņas šajos priekšstatos radījušas iepriekšējās epidēmijas? Un kāda būs roku higiēna pēc Covid-19 pandēmijas?
Pat pirms tam, kad 19. gadsimtā zinātnieki atklāja, ka mikrobi var izraisīt slimības, roku mazgāšana daudzās sabiedrībās un reliģiskajās tradīcijās bija svarīga higiēnisku un simbolisku iemeslu dēļ. Piemēram, pravietis Muhameds aicināja musulmaņus mazgāt rokas dažādās situācijās, tostarp “pirms un pēc jebkuras ēdienreizes”, “pēc tualetes apmeklējuma”, “pēc pieskaršanās sunim, apaviem vai līķim”, kā arī pēc “pieskaršanās jebkam netīram”.
Citās sabiedrībās roku higiēnas paradumi galvenokārt radās no sekulāriem atklājumiem. 1846. gadā ungāru ārsts Ignacs Zemmelveiss secināja, ka dzemdētājām ir lielāka iespēja nomirt, ja dzemdības pieņēma medicīnas studenti praktikanti, kuri pirms tam slimnīcas morgā bija pieskārušies līķiem. Tāpēc Zemmelveiss lika slimnīcas personālam mazgāt rokas ar ziepēm un hlorkaļķa šķīdumu. Vēlāk viņš kļuva pazīstams kā roku higiēnas tēvs. Pēc dažiem gadiem progresīvi domājošā medmāsa Florence Naitingeila ieviesa roku mazgāšanu britu armijas hospitāļos.
Par spīti šo celmlaužu centieniem, paradums regulāri mazgāt rokas lielākajā daļā pasaules tika ieviests lēni. ASV pirmās valsts mēroga vadlīnijas par roku mazgāšanu tika publicētas tikai pagājuša gadsimta 80. gados pēc tam, kad bija notikuši vairāki infekciju uzliesmojumi. Tā bija desmitgade, kad pasaulē radās plašāka kustība, kas iestājās par roku mazgāšanu.
Roku dezinfekcijas līdzekļu popularitātes gājiens ir līdzīgs tam, kā roku higiēna, kas sākumā tika ieviesta slimnīcās, vēlāk izplatījās plašākā sabiedrībā. Pēc dažu avotu ziņām, Kalifornijas māsu skolas audzēkne Lupe Ernandesa izgudrojusi roku dezinfekcijas līdzekli 1966. gadā, kad bijusi praksē slimnīcā.
Pēc citiem avotiem, roku dezinfekcijas līdzekļa izcelsme meklējama Ohaio ģimenes uzņēmumā “Gojo”, kas sāka ražot roku tīrīšanas līdzekli automehāniķiem, tad mainīja tā recepti un laida tirgū 1988. gadā ar nosaukumu “Purell”. Sākumā mazpazīstams, šis produkts vēlāk kļuva ļoti populārs.
Roku dezinfekcijas līdzekļi uz alkohola bāzes izraisījuši neviennozīmīgu musulmaņu reakciju, jo islāmticīgajiem alkohols ir aizliegts. Tomēr tagad musulmaņu mediķi tos lielākoties izmanto, lai gan jautājums par to, vai šādi līdzekļi ir atļauti atbilstoši reliģijas normām, joprojām raisa diskusijas.
Epidēmijas vairākkārt veicinājušas roku dezinfekcijas līdzekļu popularitāti. Filipīnu apģērbu kompānija “Bench” laida pārdošanā dezinfekcijas līdzekli “Alcogel” drīz pēc H1N1 epidēmijas izcelšanās 1997. gadā. Pēc “Bench” dibinātāja Bena Čana teiktā, tas kļuvis fenomenāli populārs. 2009. gada H1N1 epidēmijas laikā līdzīgs dezinficēšanas bums bija ASV.
“The Guardian” autore Lora Bārtone 2012. gadā rakstīja: “Neseno gripas epidēmiju laikā piedzīvoto saasināto baiļu no inficēšanās dēļ tagad nēsāt līdzi un lietot antibakteriālo gelu mums liek subjektīvais viedoklis.”
Infekcijas slimību uzliesmojumi arī ietekmējuši cilvēku ziepju un ūdens lietošanas paradumus. Sešās starptautiskajās lidostās 2003. gadā veiktajā pētījumā tika konstatēts, ka Toronto, kur tajā gadā bija SARS uzliesmojums, 95% vīriešu un 97% sieviešu lidostas sabiedriskajās tualetēs mazgāja rokas. Savukārt Ņujorkas Džona Kenedija lidostā tikai 63% vīriešu un 78% sieviešu tualetēs mazgāja rokas.
Tātad – vai bailes no slimības dod spēcīgu motivāciju izmantot ziepes vai roku dezinfekcijas līdzekli? Varbūt, ka pandēmijas laikā atbilde ir jā. Tomēr bailēm ir tikai pagaidu ietekme, liecina antropoloģes Valērijas Kērtisas vadīts pētījums. Vēl vairāk – viņa brīdinājusi, ka tīrības popularizēšanas kampaņas, kas izmanto cilvēku bailes, nenāk par labu psihiskajai veselībai.
Tā vietā viņa iesaka motivēt citādi.
Šā gadsimta pirmajā desmitgadē Kērtisa centās mainīt roku mazgāšanas paradumus Ganā, kur tikai 4% pieaugušo regulāri mazgāja rokas ar ziepēm pēc tualetes apmeklējuma. Iepriekšējās kampaņas bija cietušas neveiksmi, un situācija bija steidzami jārisina, jo tika lēsts, ka šajā Āfrikas valstī ik gadu 84 000 bērnu mira ar caureju.
Kērtisa izstrādāja kampaņu, kuras mērķis bija izraisīt riebumu. Tolaik modernās tualetes tika uzskatītas par tīrākām alternatīvām sausajām tualetēm, un ganieši nejuta motivāciju mazgāt rokas ar ziepēm pēc modernās tualetes apmeklējuma. Kērtisa un viņas līdzstrādnieki radīja reklāmas, kurās bija redzams, kā mātes ar bērniem iznāk no tualetes, un viņu rokas klāj purpursarkans pigments, kurš pēc tam paliek visur, kur viņi pieskaras. Pēc šīs kampaņas ziepju lietošana pieauga par 13% pēc tualetes apmeklējuma un par 41% pirms ēšanas.
Šāda kampaņa varētu iedvesmot turpmākos centienus pēc Covid-19. 2019. gada decembrī publicētajā pētījumā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta un Kipras Universitātes zinātnieki aprēķināja – ja ceļotāji lidostās biežāk mazgātu rokas ar ziepēm, nākotnes pandēmijas negatīvā ietekme varētu tikt samazināta par 24% līdz 69%. Tomēr tie paši pētnieki lēsa, ka, lai gan 70% pasažieru lidostās mazgā rokas, lielākā daļa to nedara pietiekami (bieži, ar ziepēm, vismaz 20 sekundes), tāpēc īstenībā tikai 20% pasažieru lidostās ir tīras rokas.
Uzskati par mikrobiem mainās, un tas var sarežģīt jautājumu par riebumu. Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta antropoloģe Hetere Paksone rakstījusi, ka daudziem cilvēkiem ir pastērisks pasaules uzskats, un viņi “par saaukstēšanos vaino mikroorganismus, pieprasa ārstiem antibiotikas un dzer ultrapasterizētu pienu un sulu”.
Tomēr Paksone arī norādījusi, ka rodas alternatīva paradigma - “postpastēriski uzskati”. Postpastērieši “varētu būt nobažījušies par rezistenci antibiotikām” un izmantot mikrobioma dažādotājus, tādus kā probiotikas, nepasterizētu pienu, tējas sēni, kā arī sarokoties, ja nav dezinficētas rokas.
Kopš 2008. gada, kad tika publicēts Paksones darbs, šī postpastēriskā paradigma ir augusi. Zinātnieki pat apsvēruši iespējas, kā viņi varētu veicināt pozitīvākas izjūtas attiecībā uz mikroorganismiem un sekmēt sadarbību cilvēku un mikroorganismu attiecībās.
Ir viedoklis, ka pandēmijas nosver svaru kausus par labu pastēriskajai paradigmai. Pašlaik cilvēki tiek bombardēti ar informāciju par potenciāli nāvējošu vīrusu, pret kuru - vismaz patlaban - nav ne vakcīnas, ne zāļu. Līdz ar to roku dezinfekcijas līdzekļi un antibakteriālās salvetes, uz kurām lasāms “nogalina 99,9% mikrobu”, sniedz cilvēkiem izjūtu, ka viņiem ir kontrole pār neredzamo mikrobu pasauli, kas pēkšņi kļuvusi naidīga.
Taču cilvēku roku higiēnas paradumus bieži arī motivē redzams un bieži vien draudzīgāks spēks.
2016. gadā pētnieki konstatēja, ka ārsti un medmāsas kādā Kalifornijas slimnīcā mazgāja un dezinficēja rokas 57% gadījumu, kad viņi zināja, ka viņus novēro “higiēnas patruļa”, kam bija atšķirības zīmes, bet 22% gadījumu, kad viņus novēroja brīvprātīgie bez atšķirības zīmēm, par kuriem viņi nezināja.
Gluži kā sociālais spiediens var motivēt valkāt sejas maskas, tas noteikti var mudināt cilvēkus mazgāt vai dezinficēt rokas.
Nesenā Valērijas Kērtisas un citu zinātnieku pētījumā secināts, ka cilvēki biežāk mazgā rokas, ja sabiedriskajā tualetē bez viņiem atrodas vēl kāds.
Covid-19 pandēmijas laikā daži veselības eksperti mēģina motivēt cilvēkus mazgāt rokas, iztēlojot roku mazgāšanu kā pašaizliedzīgu rīcību, kas glābj dzīvības. Tādas kampaņas sociālajos medijos kā “Drošās rokas” un “Varoņi, kas mazgā rokas” arī mudina uz sociālo atbildību, rādot, kā slavenības un burvīgi bērni ziepē rokas, lai novērstu slimības izplatīšanos.
Līdzīgi 1918. gadā gripas pandēmijas laikā sejas maskas kļuva par simbolu rūpēm par sabiedrību. Dažviet, piemēram, Japānā, paradums valkāt maskas turpinājās un kļuva par daļu no valsts higiēnas kultūras.
Pēc iepriekšējām pandēmijām cilvēki galvenokārt atgriezušies pie agrākajiem roku mazgāšanas paradumiem. Tomēr Covid-19 krīze ir atšķirīga no citām epidēmijām. Vēl nekad roku dezinficēšana un sociālā distancēšanās nav ieviesta tādā globālā mērogā.
Tātad – vai Covid-19 varētu paliekoši mainīt roku mazgāšanas paradumus visā pasaulē? Vai roku dezinfekcijas līdzeklis uz ilgu laiku varētu kļūt par atbildīga pasaules pilsoņa simbolu? Vai promikrobiskie uzskati zaudēs ietekmi un atgriezīsies pastēriskā panika attiecībā uz mikrobiem?
Tikai laiks to rādīs. Bet par to ir vērts padomāt, kamēr jūs mazgājat ar ziepēm vai dezinficējat rokas vismaz 20 sekundes.
Publicēts antropoloģijas portālā Sapiens.org ar Creative Commons licensi.
