Ģimenes ārsts Ainis Dzalbs skaidroja, ka par pacientu depresijas risku var spriest pēc viņu sūdzībām un uzvedības. Viņš minēja piemēru ar sāpošu kaklu. Ja pacients min simptomus, kas ir ārpus šīs problēmas, ģimenes ārstam ir jāpievērš pastiprināta uzmanība.
“Ja pacients ir ar depresiju, viņš vai viņa arī norādīs kādas sūdzības, kas ir raksturīgas depresijai. Klāt pie sūdzībām par sāpošu kaklu būs arī sūdzības par nespēku, vājumu, nomāktu gara stāvokli, par miega traucējumiem un dažādiem diezgan tipiskiem simptomiem, ka ģimenes ārsts praktiski vienā mirklī var aizdomāties, ka tie ir depresijai raksturīgi stāvokļi,” stāstīja Dzalbs.
Dzalbs skaidroja, ka ģimenes ārstiem ir izstrādātas rekomendācijas, kā noteikt savu pacientu depresijas risku. Tiek izmantoti arī testi.
“Ir pieejami dažādi testi. Daži satur tikai četrus jautājumus, divus jautājumus. Diezgan ātri un ērti, un tas palīdz pavisam īsā laika periodā veikt skrīningu, vai šim pacientam ir, ja ne depresija, tad depresijas risks lielāks, un tad jau mēs varam mērķtiecīgi uzdot jautājumus un strādāt,” stāstīja ārsts.
Ainis Dzalbs norādīja, ka ģimenes ārsta loma depresijas noteikšanā ir ļoti nozīmīga, jo šis speciālists pacientu redz visregulārāk.
“Ģimenes ārsta loma depresijas diagnostikā, jo ģimenes ārsts ir tas, kas savu pacientu varētu ikdienā satikt visbiežāk un arī novērot depresijai raksturīgas izmaiņas.
Latvijā ir arī kompensējami medikamenti depresijai, ko drīkst izrakstīt ģimenes ārsts, līdz ar to mēs cenšamies būt apritē un iedziļināties ne tikai somatiskās sūdzībās, bet arī sūdzībās, kas saistītas ar emocionālo sfēru un, iespējams, arī ar psihiskiem traucējumiem,” stāstīja Dzalbs.
Latvijas Psihiatru asociācijas viceprezidents Elmārs Rancāns skaidroja, ka jau 2012.gadā tika izstrādātas depresijas un neirotisko traucējumu diagnostikas un ārstēšanas rekomendācijas. Rancāns gan norādīja, ka šobrīd depresiju atpazīst slikti.
“Depresija netiek pietiekami atpazīta ne vispārējā populācijā, nedz arī medicīnas dienestos.
Tādēļ mūsu ieteikums ir būt vērīgiem, uzdot jautājumus par cilvēka emocionālo stāvokli, par garastāvokli, nomāktību, miega traucējumiem un izmantot pasaulē atzītus skrīninga instrumentus, kas palīdzētu īsā laika periodā, burtiski dažu minūšu laikā, novērtēt, vai pacienta stāvoklis ir depresīvs un vai viņam būtu nepieciešama profesionāla konsultācija, palīdzība, ko sākotnēji varētu veikt pats ģimenes ārsts,” skaidroja Rancāns.
Viņš stāstīja, ka no aizvadītā gada rudens sadarbībā ar Veselības ministriju tiek īstenots projekts, kurā tiek izstrādāti gan algoritmi, gan klīniskie ceļi, slimību, tai skaitā arī depresijas atpazīšanai un ārstēšanai primārajā aprūpē.
