Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi uz netālu no Rīgas esošo trašu kompleksu „Riekstukalns” šogad devušies jau sešas reizes. Viens no cietušajiem bijis septiņgadīgs zēns. Mediķiem bija aizdomas par mugurkaula traumu. Kompleksa vecākais instruktors Kārlis Kišuro atzīst, ka traumas nesaudzē nevienu aktīvo atpūtnieku, taču no tām var izvairīties, ja apzinās savas spējas:
„Lielākoties jau ar instruktoru tās traumas nerodas. Rodas viņas tad, kad cilvēks īsti nemāk braukt un tomēr to dara. Nevar noliegt, ka maniem klientiem nekas nenotiek. Mēs lielākoties braucam atmuguriski un skatāmies, kas notiek klientam aiz muguras. Tad mēs redzam, kur cilvēks brauc, bet ir tāds viens brīdis, kad cilvēkam jāļauj pašam braukt un tu viņu vairāk koriģē. Ja tajā brīdī kāds uzskrien viņam virsū, diemžēl es nevaru apturēt to, kas brauc.”
Kā uzvesties uz kalna, paredz drošības noteikumi. Tomēr reti kurš instruktors pārbauda, vai atpūtnieki ar tiem ir iepazinušies un tos atceras. Tā vietā instruktori par efektīvāku sauc trases novērošanu – novākt no ceļa pazaudētu inventāru, kā arī palīdzēt tiem, kam gadījusies nelaime. Kā stāsta instruktors kārlis Kišuro, visvairāk traumu gūst sadursmes brīdī. Un galvenie sadursmes izraisītāji uz kalna ir gan pārgalvīgie, gan neprasmīgie braucēji.
„Ja mēs redzam, ka viņš vienkārši ņem un brauc virsū tāpēc, ka nemāk, protams, ka mēs to cilvēku ņemam nost no trases ar pacēlāja dežuranta palīdzību. Arī pagājušogad man pašam uzskrēja viena sieviete diezgan lielā ātrumā virsū. Tikai paspēja iebļauties, un bija tāds sitiens... es knapi noturējos. Paldies dievam, ka viņa man uzskrēja virsū, nevis manam klientam bērniņam,” sadursmi atceras Kārlis Kišuro.
Cietušos ar smagām traumām NMPD mediķi ved uz tuvāko slimnīcu, kur pieejams traumatologs. Piemēram, Austrumu slimnīcas „Gaiļezers” Traumatoloģijas un ortopēdijas nodaļā šogad ievietoti divi pacienti, kas guvuši traumas uz kalna. Viens no viņiem sadursmes brīdī traumējis ribas, bet, kā vēlāk izrādījās, bojātas ir arī plaušas. Otrs uz kalna lauzis potīti:
„Slidinājāmies pa kalnu. Kaut kur saskrējāmies vienreiz, otrreiz. Kaut kādi kritieni, slidens... un viss. Pēc tam pastaigāju, it kā pārgāja. Likās - pamežģīts, sasists. Ziniet kā, slēpju zābakos jau neko daudz just nevar. Šodien liks skrūves no visām pusēm un tad skatīsies tālāk.”
Traumatoloģijas nodaļas vadītājs Andris Vikmanis stāsta, ka
pie traumām pārsvarā tiek nevis sportisti, bet atpūtnieki, kas brīvo laiku izvēlējušies pavadīt, nodarbojoties ar kādu ziemas sporta veidu. Traumas, ko viņi gūst, visbiežāk ir roku un kāju lūzumi. Atveseļošanās process pēc tādas traumas var ilgt pat pusgadu. Taču daudz bīstamākas ir galvas un mugurkaula traumas, kas var beigties ar invaliditāti vai pat nāvi.
„Jāiemācās darīt pamatelementus – jāņem instruktors, kas apmāca, kā apstāties un kā uzsākt braukt, kā pagriezties. Jāpārliecinās par savu ekipējumu. Ir jābūt noteikti ķiverei. Un nevajag pašam nodarboties ar sevis glābšanu – ir jārīkojas ar telefonu vai ar balsi. Nevajag, es domāju, tur celties un rāpot, un šļūkt, bet jāgaida palīdzība uz vietas,” skaidro Vikmanis.
Izsaukumus uz dažādām Latvijas kalnu slēpošanas un snovborda trasēm ātrie saņem katru otro dienu. Izsaukumu skaits palielinās brīvdienās, kad vairāk cilvēku dodas uz kalnu atpūsties. Gadījumā, ja ar kādu atpūtnieku notikusi nelaime, jāzvana uz Neatliekamās medicīniskās palīdzības ārkārtas tālruni 113.
