„Ziemā sēžu istabā un šķiroju pupiņas jāsašķiro pa krāsām un bojātās. Krāsas ir ļoti daudz – baltas, brūnas sinepju krāsas, tumši sarkanas un citas. Katru gadu krāsu pieprasījums mainās. Vienu gadu vajag tikai baltas, citu gadu vajag raibas - ļoti grūti saprast,” Laima Stepanoviča stāsta, ka tāpēc arī bioloģiskajā saimniecībā tiek audzēts viss iespējamais, sākot no rukolas, Briseles kāpostiem, kartupeļiem un citiem labumiem. Ziemas laikā tie ir arī lociņi, kuri nu jau sasparojošies tiecas pretī gaismai. Sīpolloks aug četras nedēļas, tad jau to var vest arī uz veikalu.
„Gatavoties sāk jau iepriekšējā pavasarī, kad iesēj no sēklām sīpolus, izaudzē, saglabā līdz ziemai. Lielos pārdod, mazos stāda zemē. Sākām stādīt pirms divām nedēļām. Citreiz tas notiek ātrāk, decembrī,” par darbu gaitu saka Laima Stepanoviča stāsta. „Katru gadu izstādām aptuveni 100 – 200 kilogramus. Viss atkarīgs no laika apstākļiem. Ja siltāks laiks, tad notirgo vairāk. Ja lielie sali, tad lēnāk aug un mazāk notirgo. Sīpolā viss ir iekšā, nav jāmēslo, tikai ūdens jādod padzerties. Zeme un ūdens. Parasti noēd jau tepat uz vietas - Skrundas muižā, arodskolā. Daļu aizved uz Rīgu, ja brauc uz Rīgu, tad loki vienmēr ir līdz. Realizējam bioloģiskajos veikalos. Ciešāk sadarbojamies ar pieciem, nu jau būs septītais gads.”
Laima Stepanoviča atbalsta arī tiešo pirkšanu, cilvēki no tuvākas un tālāks apkārtnes brauc uz Skrundu, lai iegādātos viņas izaudzētos lauku labumus. Konkurēt ar ievesto produkciju cenas ziņā ir sarežģīti, uzsver saimniece, te minot vairākus iemeslus: „To preci var saražot lētāk, bet visu sadārdzina transports – tā tomēr ir Rīga. Vēl sadārdzina iepakojums. Rīgai jāpiegādā viss iepakots un marķēts. Ja cilvēks atnāk [pirkt] uz māju, tad sanāk lētāk.”
Bieži vien produkts maksā tikpat, cik iepakojums, piemēram, zirņi, saka saimniece. Laima Stepanoviča uzskata, ka Latvijā varētu bioloģiski audzētus produktus tirgū piegādāt vairāk: „Teikšu, kā ir - saimniecības ir ļoti daudzas, bet produkcijas nav. Produkcijas nav, jo kāds posms izkrīt un es esmu sapratusi, kas tas ir: cilvēks māk izaudzēt to produktu, bet nav iespējas realizēt. Zemnieks nevar sešos no rīta sakraut kravu, aizbraukt uz Rīgu, pārbraukt mājās, bet pārējie augi aug paši, nav laistīti utt. Pietrūkst tieši vairumtirdzniecības bāzes, kas savāktu no zemniekiem produkciju, domāju, ka ļoti daudz savāktu.”
Ja bioloģiskajiem zemniekiem atbalsts ir, tad dārzeņu audzētāji gan palikuši bez valsts subsīdijām, spriež Laima Stepanoviča. Tas ir vēl viens klupšanas akmens, kas sadārdzina pašu audzēto produktu.
Kamēr lociņi dīgst, saimniece jau plāno februārī sēt pirmos salātus, rukolu un lapu sinepes.
