Piecus gadus tiesājas par, iespējams, novēlotu ķeizargriezienu
Pagājušajā nedēļā sākās kārtējā tiesas sēde krimināllietā, kurā apsūdzēti divi Jūrmalas slimnīcas ārsti. Drīz vien tiesa nolēma, ka mediji sēdi ierakstīt nevarēs, varēs vien klausīties. Šai krimināllietai jau ir piecu gadu vēsture pēc tam, kad drīz pēc dzemdībām nomira jaundzimušais. Te bažas ir par, iespējams, novēloti veiktu ķeizargriezienu.
„Šis pants ir par to, ka ārsti nepienācīgi, tātad nolaidīgi pildīja savus ārstniecības personas profesionālos pienākumus, kas - šī nepildīšana - noveda pie konkrētām smagām sekām, proti, bija par iemeslu cietušā nāvei, ” par apsūdzību stāsta prokurore Zinaida Pavlova.
Pēc bērna nāves vecāki vērsās Veselības inspekcijā. Tā atklāja pārkāpumus ārstēšanā, un viņi devās policiju. Sekoja kriminālprocess, un tiesā lieta jau ir kopš 2010.gada.
„Ja lieta pirmoreiz nonākusi 2010.gadā pēc divu gadu izmeklēšanas pirmstiesas etapā un šobrīd ja pat nav pirmās instances sprieduma, man šķiet, tas neliecina par raitu izskatīšanu,” norāda cietušo advokāts Ronalds Rožkalns.
Te jāpiebilst, ka pēdējā tiesas sēdē tiesa lēma, ka atliks lietas skatīšanu līdz rudenim. Viens no apsūdzētajiem ārstiem paziņoja, ka viņam nepieciešams laiks sagatavoties, lai turpinātu liecināt. Tiesa cer šo lietu izskatīt rudenī.
Tās ir ilgas, laikietilpīgas un specifiskas - tā par lietām, kurās apsūdzēti ārsti, mēdz teikt juristi. Savukārt bojāgājušo pacientu tuvinieki mēdz sacīt - vajag stiprus nervus, lai ietu pret ārstiem. Taču, kāpēc cilvēki gatavi cīnīties, skaidro Rožkalns:
„99 procentiem pacientu, kam ir nodarīts kaitējums nekvalitatīvas ārstniecības rezultātā, pilnīgi noteikti nav primārais piedzīt kompensāciju. Visi grib panākt to, lai persona, kas kļūdījusies, vai nu lai pati atzītu [kļūdu] vai tiktu saukta pie atbildības. Neviens nav asinskārs un neviens nevēlas, lai kāds tiktu likts aiz restēm, cietumā. Galvenā motivācijai ir, lai pasargātu pārējos cilvēkus no tādas nelaimes”.
Iespējams, visbiežāk ārsti tiek sodīti ar nosacītu brīvības atņemšanu. Taču, cik daudz no sodītajiem tiešām šobrīd nestrādā, tādu datu nav. Zināms, ka vismaz pēdējos trīs gados par sertificēšanu atbildīgā organizācija - Latvijas Ārstu biedrība - nevienam ārstam nav apturējusi vai anulējusi ārstniecības sertifikātu saistībā ar krimināllietu.
„Pēdējo trīs gadu laikā nav. Pēdējo trīs gadu laikā ir bijis viens gadījums, kad dakteris lūdzis anulēt savu sertifikātu un uz iesnieguma pamata sertifikāts ir anulēts” - Elita Vīksne ir Latvijas Ārstu biedrības juriste. Vienīgais sertifikāta anulēšanas gadījums nebija saistīts ar tiesu darbiem, bet gan ar ārsta paša vēlēšanos. Vīksna arī skaidro kārtību, kad biedrība var uz laiku apturēt ārsta sertifikātu:
„Gadījumi, ja sertifikācijas padomei kļuvis zināms, ka šai personai noteikts aizliegums - tiesību ierobežojošs. Tas ir attiecīga vai nu prokurora priekšraksts, vai tiesas nolēmums”.
Krimināllikums neparedz atņemt tiesības ārstēt
Te gan arī jāpievēršas gadu vecām izmaiņām Krimināllikumā - 138. panta otrajā daļai par ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīgu pildīšanu, ja tā bijusi par iemeslu personas nāvei. Proti, vēl pirms gada sodīja ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem, atņemot tiesības nodarboties ar ārstniecību uz laiku līdz pieciem gadiem. Tagad cietumsods palicis tas pats, klāt vēl piespiedu darbs un naudas sods, taču galvenais - pantā vairs nav ne vārda par to, ka varētu atņemt tiesības sodītajam mediķim nodarboties ar ārstēšanu.
Rožkalns norāda, ka, protams, arī tagad tiesnesis var par to lemt, taču tad nepieciešama papildu motivācija:
„Es domāju, ka pilnīgi noteikti jābūt kā iespējai šādu soda sankciju piemērot. Cits jautājums, vai tiesnesis nonāk pie slēdziena, ka šis papildu sods ir piemērojams, tas ir cits jautājums".
Par likuma grozījumiem atbildīgās Saeimas Juridiskās komisijas deputāts Andrejs Judins no "Vienotības" Latvijas Radio norāda, ka nekādas būtiskas izmaiņas jau nav veiktas. Jo jautājums par tiesību ierobežošanu, proti, arī tiesībām veikt noteiktu profesionālu darbību, joprojām ir atrunāts vispārējo tiesību daļā - Krimināllikuma 44.pantā. Ar cerību - ka tiesa to neaizmirsīs, lemjot, piebilst Judins.
Te advokāts Rožkalns norāda, ka dažādās valstīs pieeja šajos jautājumos atšķiras:
„Piemēram, ASV, - es negribētu teikt, ka jākopē (un jādara) tieši tā - ārstam pastāv reāls risks, ka ikviena kļūda ārstniecības rezultātā var novest pie tā, ka viņš šķiras no ārsta licences. Un tas ir motivējošs apstāklis, kas liek censties un ievērot kvalitātes kritērijus”.
Ārstiem ir arī sava arodtiesa
Taču ne tikai tiesas skata ārstu kļūdas, arī Ārstu biedrības arodtiesa. Pēdējos trīs gados tā sanākusi trīs reizes, atceras ārstu biedrības juriste Elita Vīksne:
„Vienā gadījumā pats ķirurgs bija rakstījis iesniegumu, nekonstatēja, ka būtu arodpārkāpumi. Vienā gadījumā arī pats dakeris rakstīja, lai izvērtē, tā kā šajā gadījumā ir arī tiesvedību. Arī tajā gadījumā nekonstatēja. Trešajā gadījumā pats pacients vērsās arodtiesā ar lūgumu izvērtēt ārsta darbību, vai tajā nebūtu saskatāmi kādi pārkāpumi”.
Arī šajā gadījumā arodpārkāpumus arodtiesa neatklāja. Taču, ja atklātu, tad arodtiesa var lūgt sertifikācijas padomi apturēt ārsta sertifikāta darbību.
Medicīnas tiesību institūta vadītāja Solvita Olsena savukārt sagaida no ārstu biedrības to, ka tā rūpīgi sekos līdzi ārstu darbam un arī reaģēs uz kļūdām.
„Piemēram, Lielbritānijā ārstu arodtiesa, kas ir ārstu biedrības institūcija, atņem vai aptur simtiem sertifikātu gada laikā. Tāpēc, ka ir konstatētas rupjas kļūdas ārsta darbā. Tad ir jābrīnās, kāpēc mums tā tas nenotiek, un vai mēs tik tiešām varam apgalvot un droši zināt, ka mūsu ārsti ne tuvu nepieļauj tādas kļūdas kā ārsti Lielbritānijā,” saka Olsena.
Atgriežoties pie tiesām, jānorāda, ka salīdzinoši maz lietas vispār nonāk līdz tiesai. Prokurore Zinaida Pavlova arī pamanījusi, ka vairākās lietās ir attaisnojoši spriedumi:
„Vislielākā problēma ir pierādīt cēloņsakarību starp ārsta profesionālo pienākumu nolaidīgu, nepienācīgu pildīšanu vai vispār nepildīšanu, ar sekām, kas iestājas. Jo cēloņsakarības konstatēšanu traucē un ietekmē tieši specialitātes specifika, kas piemīt šīs kategorijas lietām”.
Tiesvedībā nakas uzticēties ekspertu secinājumiem
Savukārt advokāts Ronalds Rožkalns savukārt norāda uz kādu citu klupšanas akmeni:
„Ir ļoti labi saprotams, ka vairumam juristu, kas piedalās tiesvedībā - prokuroram, dažam advokātam, tiesnesim - ne vienmēr ir medicīniskās zināšanas. Un šādā situācijā gluži dabīga ir gan prokurora, gan tiesneša vēlme uzticēties cilvēkiem, kam ir šādas zināšanas - ekspertiem. Bet šīs iegūtās ziņas, šos pierādījumus ir jāvērtē kritiski. Nevar uzticēties klaji kādam apgalvojumam tikai tāpēc, ka to ir teikusi kāda persona”.
Atsevišķos tiesas spriedumos Rožkalns ievērojis, ka tiesa mēdz gluži burtiski norādīt, ka neesot pamata apšaubīt eksperta atzinumu, jo neesot šaubas par eksperta kvalifikāciju un profesionalitāti:
„Vairums ārstniecisko manipulāciju balstās uz tā saucamo pierādījumiem balstīto medicīnu. Un pilnīgi noteikti visiem tiesvedībā iesaistītajiem ir ne tikai pienākums, bet arī tiesības pārbaudīt, vai secinājumi, atzinums, ko eksperts sniedzis, balstās uz pierādījumiem balstītas medicīnas principiem. Ja eksperta teiktais atšķiras no klīnisko pētījumu rezultātiem, tad ir jājautā ekspertam, uz kāda pamata savu secinājumu izdarījis”.
Arī Veselības inspekcijas atzinumus, kur vērtēta veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāte, pacientu tiesību aizstāvji publiskajā telpā mēdz kritizēt - ka ne vienmēr viss ir medicīniskajā literatūrā balstīts. Par to Valentīna Berga no Veselības inspekcijas saka šādus vārdus:
"Man juristus gribētos aicināt un uzrunāt juristus, viss grāmatā nebija nav, nav un nebūs rakstīts. Katram cilvēkam ir individuāla pieeja vajadzīga. Ir pat gadījumi, kad sirds ir nevis kreisajā, bet labajā pusē lokalizēta. Kas vienam ir tahikardija, ātra sirds darbība, tas otrajam ir pilnīga norma. Tāpēc būsim nu korekti viens pret otra lēmumiem un nemeklēsim nu tik smalkas literatūras. Literatūra ir palīglīdzeklis!"
Berga arī norāda, ka pēc konstatētiem pārkāpumiem veselības aprūpē Veselības inspekcija pērn astoņos gadījumos vērsusies prokuratūrā. Aicinājusi izvērtēt, vai pārkāpums nav krimināli sodāms.
Kritiski vērtē pierādījumu vākšanu
Prokurore Zinaida Pavlova savukārt uz vēl kādu problēmu. Tā ir pierādījumu vākšana pirmstiesas izmeklēšanas procesā:
„Diemžēl jāatzīst, ka arī viņiem trūkst speciālu zināšanu. Lai, kā saka, pilnībā procesu izprastu, uzdotu uzreiz vajadzīgos jautājumus, lai uzreiz pietiekoši labi, kvalitatīvi vāktu pierādījumus”.
Tam piekrīt arī medicīnas tiesību speciāliste Solvita Olsena:
„Bet, protams! Savāktie pierādījumi lietās ļoti bieži parāda, ka tam, kas tos vāc, izmeklētājam, trūkst zināšanu par to, kādi pierādījumi šādās lietās jāmeklē, kā šie pierādījumi izskatās, kā tos var iegūt, kā ir šie pierādījumi jānoformē un tamlīdzīgi. Ko es esmu redzējusi civillietās, daudzās lietās ir bijuši gadījumi, ka tiesnesis arī nespēj pierādījumus izvērtēt, nesaprot saturu, nespēj pateikt, vai pierādījumu pietiek vai nepietiek".
Olsena arī uzsver, ka Latvijā nav kopējas izpratnes, kad jārisina mediķu atbildības jautājumu krimināltiesiskā un kad civiltiesiskā kārtībā. Ja visus ārstus sauks pie kriminālatbildības, cietīs sabiedrība, norāda Olsena:
„Krimināltiesiskā atbildība paredzēta tādiem cilvēkiem, kas tiešām rīkojas nepareizi un ar nolūku nodarīt kaitējumu citiem. Ja ārsts ir centies palīdzēt, bet tiešām ir kļūdījies, tā ir civiltiesiskā atbildība. Krimināltiesiskajai atbildībai jābūt tur, kur nav centies palīdzēt, kur rupju nolaidību pieļāvis, bijis nevērīgs, vai arī vienkārši nav pildījis savus pienākumus, ignorējis situāciju”.
Olsena skaidro, ka tieslietu sistēmā konceptuāli jāizstrādā kopējā izpratne, kas tad ir medicīniskās kļūdas, kādā veidā tās izpaužas, kas to vērtē un kā vērtē. Tad izmeklētāji varētu vērtēt, kādu atbildības veidu piemērot.
