Ja kādā no pēdām parādās atkārtotas sāpes, kā arī vizuāli redzams, ka pēda neizskatās tā, kā pirms pāris gadiem, un apavi it kā izšķobās, jāmeklē iemesls un jāvēršas pie speciālista, uzsvēra Rusovs.
Viņš atgādināja, ka apavu dilšana ne vienmēr norāda uz problēmām: “Tā varētu norādīt, ka ir problēmas, ja dilst nepareizi, bet tanī pašā laikā jāsaprot, ka apavi dilst no šļūkšanas pa virsmu, nevis no stāvēšanas, un tas, kā cilvēks šļūc piezemējoties, nerāda uz to, kā cilvēks balstās, līdz ar to dilšanai pilnībā uzticēties nevar.”
Tāpat tehniskais ortopēds aicināja sievietes izvērtēt to, vai apavi, kas tiek valkāti, ir atbilstoša izmēra:
“Ir pētījumi, kas rāda, ka Latvijā dāmas lielākoties valkā apavus, kas ir apmēram par vienu izmēru mazāki, nekā viņām būtu jāvalkā. Es gribētu katrai dāmai likt aizdomāties, vai arī viņa nav tajā skaitā un vai purngals nav pārāk spics un nesaspiež kopā pirkstus.”
Par pēdu veselību īpaši jārūpējas arī cukura diabēta pacientiem. Šiem pacientiem raksturīgs, ka pēdu jutība ir samazināta, un līdz ar to var rasties sajūta, ka ar pēdu viss ir kārtībā.
“Šo sajūtu rada apstāklis, ka [pēda] nav tik jutīga, un maldīgi varam domāt, ka nav nekāda spiediena, nav nekāda deformācija, nav nekāds kairinājums, un to vienkārši nesajust,” Rusovs skaidroja.
Turklāt, ja diabēta pacientam gadās bojājums ādā, tas dzīs daudz ilgāk, nekā tas dzīst veseliem cilvēkiem, tāpēc īpaši jāuzmanās, lai nerastos nobrāzumi vai citas brūces, ārsts uzsvēra.
“Regulāri savas pēdas būtu pašam jāpārbauda, jāpaskatās, vai nav nobrāzumi, vai nav kaut kādi ievainojumi, un regulāri jāparāda pēdas vismaz ģimenes ārstam vai ārstam endokrinologam. Pēdu rūpīga kopšana ir nozīmīga sastāvdaļa diabēta aprūpē,” norādīja Rusovs.