Ar Liepājas centra izpēti nodarbojas Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte sadarbībā ar organizāciju „Urban Institute”, piesaistot studentus un pasniedzējus no Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) un Liepājas Universitātes. Latvijas Universitātē tiek īstenota Telpiskās attīstības plānošanas profesionālā maģistra studiju programma, kurā zināšanas papildina jau strādājoši teritoriju attīstības plānotāji, arhitekti un citi interesenti. Kādā veidā viņi raugās uz apdzīvotām vietām un to attīstību, skaidro asociētais profesors Pēteris Šķiņķis:
”Ne tikai zinātniski pētījumi, bet studijas, kur mēs cilvēcīgi mēģinām izprast, iedziļināties caur komunikāciju procesu, tā ir mācīšanās sajūtās, cilvēku saskarsmē iegūt informāciju.”
Trīs dienas Liepājas izpētei veltījusi arhitekte Madara Gibze, kura šobrīd studē telpisko plānošanu. Viņa Liepājā pamanījusi vairākas ‘pērles’, kas iebraucējam paliek apslēptas, arī radošais cilvēku potenciāls. Liepāja ir tik dažāda, ka viss, ko tu ieraudzīsi, būs atkarīgs no tā, kas esi pats, vai kas ir tavs gids.
Liepāja sevi tur mazliet aizmaskētu aiz plīvura un patiesībā mazliet sāp, jo tik skaistu pilsētu Latvijā ir maz. Liepājai vajadzētu mazliet atmosties un rast veidu, kā sevi parādīt sevi izgaismotākā veidā,” ir pārliecināta Madara.
Arhitekts Uģis Kaugurs, kurš ilgāku laiku jau dzīvo Liepājā, bet pats ir rīdzinieks, uzskata, ka būtu jāpēta dziļāk, kā liepājnieki sevi pozicionē, piemēram, savos mājokļos:
”Māju, kas ir būvēta kā pilsētas māja ar galveno ieeju uz ielas, to vajag aiznaglot vai vismaz pielikt skapi priekšā, vai labākā gadījumā uzbūvēt pieliekamo un iet caur sētu. Tas nav bijis nevienos noteikumos, tā ir cilvēku izvēle - tā dzīvot. Kurzemniekiem un liepājniekiem patīk lielīties, ja vien ir tāda iespēja, bet tas nebūs tā, kā dāņiem un zviedriem – pie atvērtiem logiem.”
LU asociētais profesors Pēteris Šķiņķis piemin vairākus novērojumus, kurus akcentējuši studenti: ”Vietas, kuras ir pilnas ar mājošanu, tur cilvēki norobežojas, dzīvo pagalmos, ar aizvērtiem aizkariem. Pieejamas ir vietas, kur mājošana ir izzudusi, kur ir pamestas mājas. Tur viss ir atvērts. Pretrunīga un Liepājai raksturīga aina.”
Jautājot par secinājumiem un kādas izmaiņas būtu nepieciešamas, Pēteris Šķiņķis pievērš uzmanību cilvēkam - liepājniekam. Viena no īpatnībām ir liepājnieku iečaulošanās: rodas sajūtas, ka potenciāls, no cilvēku sadarbības un komunikācijas viedokļa, ir bloķēts.
”No pilsētas attīstības, vadīšanas viedokļa, galvas gala, manuprāt, ir ļoti nepieciešams ieslēgt mazās – cilvēcīgās politikas, kas ļautu ārkārtīgi dziļo, apslēpto potenciālu atkal izcelt ārā, ļaut izspraukties kā asniem. Tās ir piemāju, ielu politikas, mazā un vidējā biznesa politikas, pilsētas publisko dzīvi, dzīvīgumu nesošas,” spriež profesors Šķiņķis.
Apkopotie secinājumi un sajūtas, kas radušās, pētot Liepāju, jau oktobra sākumā tiks prezentēti pašvaldībā kā priekšlikumi pilsētvides attīstīšanai.
