Ieva Spānijā māca bērniem angļu valodu. Sliktās pašsajūtas dēļ atgriezusies mājās, viņa uzzināja, ka pašas nieres nestrādā. Mamma Sarmīte nekavējoties piekrita kļūt par donori.
Pjotrs Krāslavā atkal sāka justies sliktāk. Pirms 14 gadiem pārstādītā niere sāka atteikt. Sieva piekrita ziedot savu.
Ievai bija nesaderības risks, bet Pjotram būtu jāiziet pamatīgs procedūru kurss, lai sievas nieri neatgrūstu.
Ārsti teica, ka daudz labāks rezultāts būtu, ja viņi mainītos. Ievas mammas niere tiktu Pjotram, Valentīnas niere – Ievai.
"Es ļoti uzticos tiem dakteriem. Mani nekas nebaidīja. Varbūt tikai baidīja, kā Ievai būs. Vai neatgrūdīs to jauno orgānu," stāsta Sarmīte. Savukārt Pjotra sieva Valentīna saka: "Kad ārste piezvanīja un teica, ka varam ar orgāniem apmainīties un uzreiz visi liekamies slimnīcā un mūs operē, bijām ļoti apmierināti."
Viņa stāsta, ka vīram šī ir jau otrā donora niere: "Pirmā bija no miruša cilvēka, un pēc orgāna no dzīva donora analīzes ir daudz labākas!"
Pjotrs stāsta, ka pirms operācijas analīzes bija sliktas, arī sirdij bija mirdzaritmija. "Tagad jūtos kā reizē jaunu sirdi dabūjis!" viņš uzsver.
Ideju par šādu krustenisku transplantāciju slimnīcas ārsti aizguva, apmeklējot starptautiskus kongresus. Piecu gadu laikā šādi veiktas piecas operācijas un palīdzēts desmit cilvēkiem. Ne Lietuvā, ne Igaunijā šādas transplantācijas neveic.
Šodien ģimenes tiekas Stradiņos, jo ir pārbaudes pie ārstiem. Visi jau no slimnīcas izrakstīti, tikai jāpārsien brūces un sevi jāsaudzē. Pīternieku un Martinkēviču ģimenes ir sadraudzējušās. Vienīgi Ievai ir valodas barjera.
Pēc nieres ziedošanas Sarmīte un Valentīna iegūst arī visas likumā noteiktās donora privilēģijas. Tostarp viņām vairs nekad nebūs jāmaksā par kādiem izmeklējumiem vai analīzēm.
"Visas pacienta iemaksas, viss bez maksas. Labi! Bet ne jau tāpēc es piekritu. Bet tāpēc, ka palīdzējām tuviniekiem. Un ir ļoti laba sajūta," saka Valentīna.
Lai gan Amerikā šādas operācijas veic jau kopš 2000. gada, Eiropā joprojām tā tiek uzskatīta par inovatīvu metodi.
