Nelaimes gadījumu skaits, kas saistīts ar ūdenstilpēm, Latvijā joprojām ir satraucoši augsts, vēstīja SPKC. Pērn aptuveni trīs ceturtdaļas no visiem noslīkušajiem bijuši vīrieši. Aptuveni puse noslīkušo bijuši vecumā no 35 līdz 59 gadiem, savukārt septītā daļa – vecumā no 25 līdz 34 gadiem.
Ārste: No bērnības jāmāca – pārgalvīga lēkšana ūdenī ir stulbums, nevis drosme
Rakstu lasi šeit:
Lielākais skaits traģisko negadījumu notikuši dabiskā ūdenstilpē, visbiežāk upē vai ezerā, 15% noslīkuši piemājas dīķī. Kopumā raugoties, cietušie nav labi iepazinuši peldvietu, apkārtējo vidi vai ūdens dziļumu. Papildus riska faktors – peldēšanās naktī reibuma stāvoklī.
Nedaudz mazāk kā puse, aptuveni 40%, šādos negadījumos cietušo nebija lietojuši alkoholu vai citas apreibinošas vielas, bet vairāk nekā 60% bijuši alkohola ietekmē. SPKC vēstīja, ka
reibumā cilvēki nereti uzņemas lieku risku un neapzinās situācijas bīstamību, kā arī pārvērtē savas peldēšanas prasmes.
Piemēram, 2020. gadā alkohola lietošana bija cēlonis 80 cilvēku slīkšanai un noslīkšanai, kas ir aptuveni 62% no visiem reģistrētajiem gadījumiem.
Pārgalvīgu rīcību nereti rosina kompānija, kurā tiek atbalstīti pārdroši un muļķīgi lēmumi, neapzinoties iespējamās traģiskās sekas. To pavada arī vēlme pašapliecināties, maldīga pārliecība par savām peldēšanas prasmēm un vienlīdz maldīga pārliecība, ka peldvieta ir pazīstama.
Eksperti uzsver, ka jebkuras ūdenstilpes gultne ir nepārtraukti mainīga.
"Samazināt nelaimes gadījumos cietušo un bojāgājušo skaitu iespējams, tikai pašiem apzinoties savas pārgalvīgās rīcības iespējamās sekas, kā arī mudinot līdzcilvēkus atturēties no nepārdomātiem soļiem," norādīja SPKC.
SPKC Veselības veicināšanas departamenta direktore Ilze Straume sacīja: "Jauniešu vēlme pašapliecināties draugu lokā ir pastāvīgi klātesošs faktors. Svarīgi ir arvien jaunākai auditorijai skaidrot pārgalvīgas rīcības riskus un iespējamās sekas, attīstot sociālo normu, ka lēkšana ūdenī nav pieņemama. Turklāt ir būtiski ne tikai būt pašam apdomīgam, bet atturēt arī klātesošos no muļķīgas un pārgalvīgas rīcības."
Straume arī piebilda, ka katra nelaime ietekmē desmitiem citu līdzcilvēku dzīves, kas nav neviena lēciena ūdenī vērts.
Tas, kā mums katram rīkoties situācijā, kad kāds no līdzcilvēkiem grasās lēkt ūdenī, ir atkarīgs no tā, cik labi mums šis cilvēks ir pazīstams. Dažkārt var nākties pārgalvi pat turēt aiz rokas, lai neļautu izdarīt muļķību, taču ar svešāku cilvēku to atļauties nevaram vai kautrējamies, tādēļ varam aicināt nelēkt, izskaidrojot iespējamās lēciena sekas, pamācīja SPKC.
Eksperti tādos gadījumos iesaka likt pārgalvim aizdomāties ne tikai par savu turpmāko dzīvi, kura pēc traumas gūšanas var radikāli mainīties, bet arī par ģimeni un tai sagādātajām ciešanām, padomāt par draugiem, no kuriem liela daļa var pazust pēc negadījuma, kā arī par nepiepildītajiem sapņiem un zaudētajām karjeras iespējām.
SPKC aicina nelēkt ūdenī un atgādina, ka sekas lēcienam uz galvas ūdenī var būt traģiskas.
