Rīta Panorāma

Telefonintervija ar Juri Rozenvaldu

Rīta Panorāma

Telefonintervija ar Mariannu Milovsku

Dzīve SOS bērnu ciematā

SOS ciematos bērni iepazīst ģimeniskumu

Jau daudzus gadus Latvijā darbojas divi SOS bērnu ciemati. Tajos no vecākiem nošķirtie bērni vai bāreņi mitinās tādos apstākļos, kādos vajadzētu dzīvot ikvienam bērnam – proti, ģimenē, kopā ar mammu un brāļiem un māsām. Tas nekas, ka šoreiz tās nav bioloģiskās mammas vai bioloģiskie vienaudži, galvenais ir sadzīves apstākļi un mīlestība, kas šiem bērniem tiek nodrošināta.

Bauskas novada Īslīcē bērnu SOS ciemats izveidots pirms 19 gadiem. Īslīcē uzbūvētas 12 mājas, un katrā no tām mitinās pieci seši bērni. Katrā mājā par bērniem 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā rūpējas audžumamma. Latvijas Televīzija viesojās pie SOS bērnu mammas Tamāras, kura ciematā strādā jau četrus gadus. "Lūdzu, lūdzu, nāciet, nāciet iekšā," viesmīlību izrāda Tamāra Špore.

Šobrīd divstāvīgajā mājā atrodas tikai divi no  bērniem, pārējie trīs devušies uz skolu. Filmēšanas grupa tiek sagaidīta ar dzejoli. "Manās mājas skan mīļi vārdi. Tos saka tētis, mamma un es," skaita Alise.

Tamāra stāsta, ka darbs nav viegls, bērni prasa lielas rūpes, turklāt vissmagākais ir tiem pieķerties un vēlāk no tiem šķirties. Bērni SOS ciematā var dzīvot līdz 18 gadu vecumam, ja neturpina mācīties. "Kā mums te notiek? Tāpat kā visās ģimenēs! No rītiem ceļamies, ejam uz skolu, bērnudārzu, brokastojam. Brīvdienās pusdienojam kopā. Es ļoti domāju par to, kā būs, kad viņi no šejienes aizies. Šobrīd mēs te dzīvojam, viss ir kārtībā, visi priecīgi, laimīgi, veseli. Bet es domāju par to brīdi, kad viņi aizies skarbajā dzīvē," atzīst Tamāra.

19 gadu laikā no Īslīces patstāvīgās dzīves gaitās devušies jau 100 bērni. Daļa strādā Latvijā, daļa ārzemēs visdažādākajās profesijās.

Vairākiem jauniešiem jau izdevies izveidot savas ģimenes. Atšķirība no dzīvošanas  bērnunamā un SOS ciematā ir milzīga. "Atšķirība ir milzīga, šeit ir mamma, kas ir primāra mazajam cilvēciņam, kas nonācis šeit. Maiņu darbs šeit nepastāv, šeit nav kopgalda, nav kopējas medicīniskas aprūpes. Te viss notiek kā īstā ģimenē. Mamma ir ģimenes centrālais cilvēks, un viņa par viņiem rūpējas," pastāstīja SOS bērnu ciematu asociācijas pārstāve Dace Dzedone.

"Te viņi dzīvo tā, kā savās mājās.

Lielie atceras, kā bija bērnunamā, ka tur ir bijuši lielā barā pa 20 - savstarpēja vardarbība, iekausta viens otru, apsaukā. Tas mums te nenotiek, jo mēs ļoti daudz runājam par pieklājības normām, kā nevajadzētu darīt," piebilst Tamāra Špore.

Pusi no dzīvošanas izmaksām finansē pašvaldība, no kuras bērns ir nācis, otru pusi – ziedotāji. Šāds ciemats pirms 10 gadiem izveidots arī Valmierā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti