Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Aprit 30 gadi kopš Tjaņaņmeņa laukuma slaktiņa Ķīnā

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Neatkarības karš. Cēsu kaujas 1919.gada jūnijā

Izmisuma zonā - Sanitas Birnītes pieredze

Smagākais periods izmisuma zonā – no vēža diagnozes līdz paliatīvai aprūpei. Sanitas stāsts

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Pētot paliatīvās aprūpes pieejamību, Latvijas Radio savu stāstu uzticēja Sanita Birnīte, kura saskārusies ar onkoloģisko slimību – dzemdes kakla vēzi. Viņa strādā ēdināšanas un viesmīlības jomā. Strādīga un čakla, tomēr atzīst – šobrīd nogurst ātrāk nekā pirms pāris gadiem.

Latvijas Radio ar Sanitu tiekas agrā darbadienas rītā. Viņa dzīvo kādā skaistā koka ēkā Āgenskalnā, otrajā stāvā. Nelielais, bet mājīgais dzīvoklītis atrodas tieši virs restorāna, kas ir arī Sanitas darba vieta. 

Šobrīd ir pagājuši jau nedaudz vairāk kā divi gadi, kopš Sanita ar šo diagnozi sadzīvo. "Tas pirmais etaps bija ātrs, caur zaļo koridoru. Ātrs, un likās, ka viss – man ir pats sākums un mēs ar to tiksim galā. Es ar to tikšu galā," stāsta Sanita. Tā tas bija līdz aizvadītā gada vasarai – jūlijam. Sanitai bija plānotā kontrole pie onkologa, kurā ārsts apstiprināja, ka viss ir labi, tika noņemtas asinsanalīzes. Viss esot bijis labi. Sanita varējusi uzelpot.

"Pēc kaut kāda mēneša sākās nesaprotamas lietas. Sapratu, ka kaut kas kārtībā man nav. Pirmais skrējiens pie ģimenes ārsta. Tad par maksu pie ginekologa, jo plānotā bija novembrī tikai Gaiļezerā un respektīvi neviens ātrāk… Nu, nebija iespēja tikt. Ginekologs man pateica, ka diemžēl slimība ir atgriezusies un ir nepieciešama steidzama konsultācija, ka nevar līdz novembrim," saka Sanita.

Tad Sanita gājusi pa maksu, stājusies maksas rindā pie onkologa. Tajā viņa gaidīja no 24. jūlija līdz 12. septembrim. Sanitai pa to laiku vajadzēja aiziet arī uz datortomogrāfa izmeklējumiem. "Un tad nāca tas spriedums, ka man diemžēl palīdzēt vairs nevar un ka es tieku nodota paliatīvajai aprūpei," stāsta sieviete.

Ziņas par diagnozi

"Bija ļoti smagi," tā brīdi, uzzinot par nokļūšanu paliatīvās aprūpes pacienta lomā, raksturo Sanita. "Es sēdēju pēc konsīlija.

Konsīlijs bija maksimums 10 minūtes, kurā es tiku nostādīta fakta priekšā. Un tad es nepilnu stundu gaidīju izrakstu. Man iedeva izrakstu, un es tajā nesapratu nevienu vārdu.

Es vienkārši… es nesapratu, uz kurieni man iet un ko man darīt, jo es uztvēru to kā – "viss! Mēs nevaram neko darīt". Es par citu neko nespēju domāt. Es domāju, kā lai bērniem tagad pasaka, jo es visu laiku gāju viena pati pie ārstiem. Es biju tik stipra, psiholoģiski, ka es gāju viena pati. Bērni visu zināja, bet pie ārstiem es staigāju viena pati."

Tad pie Sanitas pienācis ārsts. Viņu interesējusi audzēja stadija un vai ir metastāzes. Ārsts atbildējis – "metastāžu nav, ir ļoti slikti".

"Man asaras plūda, rokas man drebēja. Vēl pa vidu man bija sāpes, man bija ļoti grūti nosēdēt. Ja godīgi jāsaka, tā vēl bija mana vārdadiena.

Un, ja godīgi, es neatceros, kā es uz mājām atbraucu, jo tas viss bija tā kā… Es iekritu gultā, un tad sākās histērija. Bija momenti, kad es nevienu negribēju redzēt. Likās – viss.

Tad es atcerējos, ka mana mammīte aizgāja ar audzēju, nomira jau pirms četriem gadiem. Un tad es iedomājos, kā būs man, ka man būs tāpat jāmokās, un kā es tikšu galā, kas par mani parūpēsies – juceklis galvā."

Smagākais periods

Divas nedēļas Sanita zināja, ka ir paliatīvās aprūpes pacients, bet ko tieši tas nozīmē un kāda ir viņas diagnoze, viņa skaidri nezināja, jo visa informācija, kas viņai tika iedota, bija šis izraksts, kurā Sanita nevarēja saprast ne vārda.

"Rudens man bija smags, jo es gaidīju divas nedēļas rindā pie paliatīvās aprūpes speciālista. Tad, kad es tiku pie dakteres, viņa man visu apskaidroja, jo tajā brīdī, kad man pateica, ka man diemžēl neko darīt nevar, man neviens nepaskaidroja, ko man rāda datortomogrāfija. Principā ar mani komunikācija bija piecas minūtes, kurās tika pateikts – "tā, tā, tā, un viss". Paldies dakterei Buklovskai. Viņa paskaidroja, kas ar mani notiek, kāpēc neko nevaram darīt, un bija jāpierakstās rindā uz paliatīvo aprūpi, uz sistēmām.  Pa to laiciņu, tās bija sešas nedēļas, rindā jāgaida. Pa to laiku man bija iespēja mājās saņemt sistēmu. Pats pakalpojums bija par velti kā onkoloģiskajam slimniekam. Nu, zāles bija jāpērk, un no tām visām, bija kādas septiņas zālītes, no tām tikai viena bija valsts kompensējamās," saka Sanita.

Pēc divu nedēļu panikas un neziņas Sanita beidzot saprata, kas notiek ar viņas organismu, jo līdz tam pēdējais dzirdētais ārsta vērtējums bija "ir slikti" uzreiz pēc konsīlija pirms divām nedēļām.

Jauna informācija un lielāka skaidrība devusi spēku. "Tad jau es uzreiz uz māju braucu ar tādu.. ir iespēja, ka nav tik traki, ka es piecelšos. Un uz gultas jau arī galīgi es neesmu. Tas bija tāds smagākais periods," atklāj Sanita.

Uzteic savu ārsti

Sanita novembra vidū tika Paliatīvās aprūpes nodaļā. Bijis psiholoģiski smags periods – jāsadzīvo ar slimības recidīvu, bija bailes par to, vai varēs atgriezties normālā dzīvē un strādāt, būt pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, kas var normāli dzīvot un nebūt nevienam par nastu.

Sanita uzskata, ka viņai atrašanās Paliatīvās aprūpes nodaļā bijusi salīdzinoši veiksmīga. Viņa uzteica dakteres Lidijas Buklovskas darbu.

"Atkal jāsaka paldies dakterei Buklovskai, kura bija ārstējošā, kura ienāca pie manis katru dienu no rītiņa.

Bet no malas es noskatījos, ka bija ārsti, kuri neienāca. 

Bija piederīgie – viņi atbrauc, viņi meklē ārstu, bet nevar sameklēt. Viņi nezina neko. Neviens jau neprasa, lai stāv pie gultas un tur aiz rokas, bet elementāru komunikāciju ar piederīgajiem, ar pacientu, ja viņš ir tādā stāvoklī, kad pats saprot, ko viņam saka un var kaut ko paprasīt. Tā pietrūkst," atzīst Sanita.

Ierobežotais laiks

Uz paliatīvās aprūpes gultām ir rindas, un arī, tajās nonākot, laiks, ko var uzturēties tajās, ir ierobežots. Sanita uzskata, ka šo laiku varētu izmantot efektīvāk.

"Man, iestājoties nodaļā, pirmajā dienā bija tikai dakteres konsultācija. Man netika veiktas sistēmas. Manā skatījumā – ja reiz man ir plānots, man ir jāierodas, teiksim, 16. novembrī, jābūt nodaļā, tad, manā skatījumā, ja man tur jābūt laicīgi, varbūt jau var uztaisīt analīzes jau no rīta, paskatīties, ko vajag, un maksimāli izmantot šo dienu. Tāpēc, ka ir ļoti daudzi cilvēki, kuri stāv rindā un kuriem arī vajag. Viņiem varbūt vajag vairāk nekā man. Bet tur tiek zaudēta diena, tiek zaudēts laiks kādam citam.

Bija vēl tāda situācija, ka mums palātā brīva gulta bija nedēļu. Brīva gulta, kurā neielika nevienu," klāsta Sanita.

Viņa sākusi domāt – viņa ir staigājošs cilvēks, kuram tolaik nebija sāpju. Kādēļ viņa šo visu palīdzību nav saņēmusi mājās, lai neaizņemtu vietu citiem pacientiem, kuriem patiešām atrašanās nodaļā ir vienīgā iespēja. Otra atziņa viņai ir – valsts kompensējamo medikamentu daļa ir pārlieku maza. Viņa redz, ka valstij lētāk būtu nodrošināt medikamentus, ar kuriem pacienti, kas vēl ir spējīgi, varētu rīkoties mājās.

"Nu vajag kādreiz piedomāt pie tādiem kā sīkumiem. Viens sīkums pie otra sīkuma, un tā problēma varbūt arī risinātos. Un tas arī neprasītu tik daudz naudas," sacīja paciente.

Viņa – pieredzējusi gan paliatīvo aprūpi mājās, gan iestādē – ir pārliecināta, ka svarīgi ir maksimāli nodrošināt procesu ārpus slimnīcām. "Mājās laikam jau sienas palīdz. Tā ir taisnība, ka tu esi savā vidē. Ka tu pēc tās sistēmas vari izskriet ārā vai pie bērniem aizbraukt, vai kaut ko. Jā, tu esi savā vidē, un tad tas nav tik smagi," atzīst Sanita.

Sāpinājusi māsu attieksme

Sanitai par paliatīvās aprūpes sistēmu sakāmi arī labi vārdi. Piesakot sistēmas uz mājām, viņa tās saņēmusi jau nākamajā dienā. Ārsti pat piedāvājuši tajā pašā. Norunātajā laikā ieradusies medmāsa ar statīvu. Sanitai bijis jāsagādā piederumi sistēmas nodrošināšanai un paši medikamenti. Sanita vairs neatminas, bet šķiet – par medikamentiem desmit dienām bijis jāmaksā 80 eiro. Atminoties laikus paliatīvās aprūpes nodaļā, sāpinājusi medicīnas māsu attieksme.

"To laikam nevar pateikt – "Tu tagad darīsi tā, tu tagad smaidīsi, tu iesi un smaidīsi". Bet nu skumji, ka tu jau tā tur esi un guli tāds – nekāds, un palātā ienāk personāls ar sejas izteiksmi. Nu ne visai patīkamu. Nu to problēmu es nezinu, kā risināt. Visu jau var saprast – mēs esam noguruši, noskrējušies, bet nu, es domāju, ka vispār Onkoloģijas centrs kā tāds ir vieta, kur pacients gaida to pretimnākšanu.

Nav runa, ka jāstāv pie gultas un jātur roka. Nu nē! Bet vienkārša komunikācija, pretimnākšana informācijas ziņā, teiksim," saka Sanita.

Viņa atminas gadījumu, kad, vēl cīnoties par vēža ārstēšanu, pirms starošanas atnākusi daktere un teikusi: "Ja kaut kas ir, tad prasiet pati. Mums nav laika."

"Nu bet es nevaru piecās minūtēs izdomāt savā galvā, ko es gribu zināt. Es pat aizmirstu, kas mani ir sācis satraukt, un tikai pēc tam atceros – „bet es tak viņai nepaprasīju!" Un tad tu gaidi nākošo rītu, un līdz nākošajam rītam tu atkal jau esi aizmirsis, ko tev vajag paprasīt. Nu visu jau var saprast – var saprast mediķus. Ne jau mediķi ir vainīgi, bet varbūt tā sistēma," spriež sieviete. 

Tagad jūtas labi

Sanita ir laimīga, ka var strādāt un viņas dienas neaizrit, esot piekaltai pie gultas, tomēr domas par to, kā slimība var attīstīties nākotnē, viņas galvu nepamet.

"Es pilnīgi apzinos, ka man var pienākt tāds brīdis, kad man vajadzēs paliatīvo aprūpi tādā nopietnākā veidā. Līdz ar to būs iesaistīti gan mani bērni, gan piederīgie. Viņiem arī tas būs smagi, bet gribētos, lai viņiem tas nav tik smagi, ka viņiem ir jāgaida pusdienu un jāmeklē pa slimnīcu kāds ārsts, ar ko aprunāties, pajautāt  – "kā mammai ir?" Reizēm gribas, lai viss būtu ideāli, bet tanī pašā laikā šķiet, ka tas taču ir pašsaprotami – tās ir tās elementārās vajadzības, ko vajag," uzskata Sanita.

Smagi esot arī tuviniekiem un citiem, kas bijuši un ir iesaistīti Sanitas aprūpē. "Visiem tiem, kas bija līdzās, kas pacieta manu raudāšanu, arī psihošanu reizēm, ka viņi to izturēja un ka nepagrieza muguru, un neatmeta roku. Es domāju, ka tas ir smagi – tu atbrauc it kā palīdzēt, un tev vēl kāds uzbrauc virsū. Nav tas patīkami, protams," saka sieviete.

Šobrīd Sanita jūtas labi un cenšas no paliatīvās aprūpes nodaļas izvairīties, lai arī zina, ka vajadzība tur atgriezties var būt.

"Šajā periodā es kaut kā esmu spējusi tikt pati "uz pekām". Regulāri eju pie ģimenes ārsta nodot parastās analīzes, kur viņa man teica, ka plus mīnus var kontrolēt, kas tur notiek. Pagaidām man tās ir ideālas. Var tikai priecāties.

Esmu atguvusi svaru, man ir laba apetīte, es varu iet un strādāt. Nu jā – it kā nogurstu ātrāk, bet kopsummā es neuzskatu, ka man vajadzētu pieteikties rindā uz paliatīvo aprūpi,

jo es vēl jūtos… Citam vajag vairāk, jo man pagaidām ir "ok". Es jautāju, kā man to saprast, kad man atkal vajag to sistēmu. Viņa saka – "tu pati to jutīsi". Kad sāk kaut kas, tad var iet pie ģimenes ārsta un pieteikt to māju [aprūpi]. Ka nav obligāti man vēl uz to paliatīvo aprūpi. Tā kā pagaidām es vēl veiksmīgi cenšos no tā izvairīties. Cik ilgi tas tā būs, domāju, ka tas nav prognozējams. Tāpat kā slimība kā tāda. Teikšu – viegli nav, viegli nav," atzīst Sanita.

"Izmisuma zonā" saskaries ar neziņu par savu veselības stāvokli, un vēl lielāka neskaidrība ir tuviniekiem. Sāpes un bailes pavada ik dienu. Personālam paliatīvās aprūpes pacients ir kārtējais paliatīvās aprūpes pacients, bet šim pacientam paliatīvā aprūpe ir kas jauns un visu dzīvi satricinošs, tādēļ attieksmei pret to ir jābūt izprotošai un cieņpilnai. Tā trūkstot, lai arī sistēmā ir pašaizliedzīgi un labi ārsti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti