Nosūnojušu, grumbu grumbām izvagotu augumu Latvijas šobrīd dižākā mežābele aug „Pankopu” māju tīruma nogāzē. Saimnieks Andris Kārkliņš to nedaudz atbrīvoja no krūmājiem, tomēr pilnībā to darīt nedrīkst, lai pasargātu no vējiem.
„Iznira kā no pelniem, teiksim. Zināju citu ābeli, šī bija ieaugusi krūmos, slēpās. Tā ir mežābele, tā baro mežu, stirniņas, buciņi, visus, kas ēd to. Abas ābeles ir ziedošas un abas ābeles ražo,” stāsta Kārkliņš.
Mežābele ir uzskatāma par aizsargājamu dižkoku, ja tās stumbra apkārtmērs ir 1,5 metri. „Pankopos” atrastā ābele ierindojas pirmajā vietā Latvijā un otrajā vietā Baltijā ar četru metru apkārtmēru. Turpat māju pagalmā dižojas arī trešā Latvijas lielākā mežābele ar 3,7 metru apkārtmēru.
„Pankopi” ir Andra Kārkliņa dzimtas mājas, kurās savulaik saimniekoja viņa vecvecāki. Darbošanās te atsākusies pēc māju atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā. Dabas dāsnumi „Pankopos” sastopami ik uz soļa – te aug arī ozols, kura apkārtmērs pārsniedz septiņus metrus, netālu dzīvojis melnais stārķis, bet pie pašas mājas ierīkota dzīvesvieta baltajam stārķim.
„Baltais stārķis man bija kā svētība tam, manu māju mammai atdeva 1991.gadā, atbraucām, bija ļoti laba māja un nelabvēļi pielaida uguni. Nākošā dienā bija palikuši tikai pelni, un mans stārķis sēdēja blakus pelniem tikai tajā vienīgajā. Tad es domāju, ka tā ir kā svētība, ka tam jābūt, tad es uzcēlu mājai blakus, un tās vērtības nāk varbūt,” saka „Pankopu” saimnieks.
Par atradumu saimnieks ir priecīgs, tomēr atzīst - šī vieta nebūs tūrisma apskates objekts, jo cilvēku pūļi šādām vērtībām var nodarīt tikai kaitējumu.
