„Gailenes laikam jau sēņotājiem ir visiecienātākās sēnes. Tās parasti visi pazīst un tā īsti ne ar ko nav sajaucama. Nu, ja mēs paskatītos cepurīšu apakšā, tad tur ir tādas lapiņas, kuras ir tālu gar kātiņu nolaidenas,” par lietainā dienā mežā atrasto parasto gaileni un tās košajām līdziniecēm stāsta mikoloģe Inita Dāniele: „Vienīgā, kas ir līdzīga, ir neīstā gailene jeb dzeltansarkanā negailene, un tai tās lapiņas ir oranžas. Taču, ja arī šīs sēnes sajauc, tas nav nekas briesmīgs, jo arī neīstā gailene ir ēdama sēne, bet viņa nav tik garšīga un ir sīksta.”
Īstais gaileņu laiks sākās jau ap Jāņiem un gadās, ka gailenes aug pat līdz janvārim un ir salasāmas ziemā atkušņa laikā, stāsta mikoloģe, norādot, ka cilvēki labprāt lasa un ēd gailenes, jo tās maz bojā kāpuri.
„Šī gan nav vienīgā gailene, tagad mēs esam priežu mežā, te citas gailenes nebūs, - bet mitros egļu mežos ir arī zeltkāta gailene un sekstainā gailene, kas ir pat garšīgākas. Un gailenes labprāt aug arī nostaigātās vietās, kur ir blīva augsne - gar ceļiem, mežu stigām un taciņām,” gaileņu vietas uzskaita Inita Dāniele.
