Klīniskā psiholoģe Kristīne Balode un psihoterapeite Dace Krūmiņa norāda, ka cilvēki var justies apspiesti, sarunās par seksualitāti izjūtot kaunu un diskomfortu. Kā savu seksualitāti realizēt, un kas ir seksuālā inteliģence?
ĪSUMĀ:
- Seksualitāte ir daļa no cilvēka identitātes, kas saistās ar sevis izprašanu fiziskā un emocionālā līmenī.
- Iemesli, kādēļ cilvēki brieduma gados izjūt kaunu, runājot par seksualitātes skartajiem tematiem, cieši saistīti ar vecākiem un vidi, kurā ir auguši.
- Būtiska nozīme ir pašizziņai, izpētot un iepazīstot sevi, savu ķermeni un izjūtas.
- Arvien vairāk cilvēku internetā iedrošina savus sekotājus nekautrēties apzināt sevi kā seksuālu būtni, izzināt un realizēt savas vēlmes.
Neatņemama identitātes sastāvdaļa
Brīdī, kad cilvēks spēj nodefinēt savas sajūtas un izjūtas (sajūtas ir fiziskas, izjūtas – emocionālas – red.), motīvus, saprot savu ķermeni, viņš ir uzskatāms par seksuāli inteliģentu. Tāds cilvēks ir apzinājies savu seksualitāti, atrodas harmonijā ar sevi, kas, iespējams, ir grūtāk izdarāms pusaudžu vecumā. Psihoterapeite Dace Krūmiņa norāda, ka seksualitāte sākas cilvēka apziņā, un tā ietver daudz vairāk par dzimumdzīvi un pēcnācēju radīšanu.
"Seksualitāte ir svarīga cilvēka identitātes sastāvdaļa, kas saistās ar sevis izpratni, izjušanu, redzēšanu. Skaidrs, ka to veido arī mūsu ģenētika, bet ļoti lielu nozīmi spēlē vide, kurā mēs augam un attīstāmies.
Šo vidi savukārt veido attiecības ar tuvajiem cilvēkiem, ko nosaka sevis izjūta mijiedarbības laikā – sava ķermeņa apzināšanās, cik tu esi pievilcīgs, vērtīgs. To, kā mēs sevi uztversim noteiks tas, kādas bijušas šīs attiecības. Piemēram, tādās kategorijās kā pieskārieni," skaidro Krūmiņa.
Līdzīgās domās ir klīniskā psiholoģe un seksualitātes pētniece Kristīne Balode, taču viņa piebilst, ka nav korekti cilvēkus iedalīt zilās un rozā kastītēs. Cilvēks jau piedzimst kā seksuāla būtne, bet būtisks jautājums, kā, kad un ar ko seksualitāti realizē. Tas nozīmē, ka nepietiek ar fakta atzīšanu, ka sievietēm ir olnīcas, bet vīriešiem – sēklinieki.
"Mūsu seksuālo identitāti vispirms definē fizioloģija, fizioloģiskie dotumi, reproduktīvā sistēma, hormoni un hromosomas. Tālāk identitāte – ar ko es identificējos, un tas, uz ko mēs esam orientēti komunicēt savas erotiskās, romantiskās un intelektuālās vajadzības. To nosaka mūsu darbības, nevis dzimumorgāni."
Pretrunā ar savu seksualitāti
Taču, ja vecāki ar bērnu par to nerunā, viņš var sākt domāt, ka kāda viņa ķermeņa daļa ir slikta vai nepiedienīga, tādēļ par to nevar runāt. Šāds uzskats var vilkties līdzi caur visiem personības attīstības posmiem, un cilvēki arī brieduma gados izjūt kaunu, jūtas neērti, runājot par šo tēmu ar citiem.
Dace Krūmiņa stāsta, ka bieži vien nāk pacienti, kuriem seksualitāte ir apspiesta, rodas hronisks distress, un tas izpaužas gan uzvedības, gan emocionālos, gan arī psihosomātiskos traucējumos, jo cilvēki ir pretrunā ar sevi: "Mēs visi piedzimstam kā seksuālas būtnes, taču ir svarīgi uztvert savu ķermeni kā neatņemamu sastāvdaļu, nevis tikai kaut kādas atsevišķas zonas, kuras ir tabu."
Nozīme ir arī tam, kā bērnu uztver vecāki un kā viņi attiecas pret viņu pašu un to, ko viņš dara. No tā izriet sekojošais: vai vecāki jau pret bērnu izturas kā pret seksuālu būtni – dzimumam piederīgu, pieņemot viņa interesi par ķermeni, izjūtām, kas rodas, pieskaroties intīmajām daļām?
Ne mazāk svarīgi ir nosaukt īstajos vārdos visas ķermeņa daļas, nevis izcelt tikai "zilās actiņas un rozā vaidziņus", kā arī dot bērnam iespēju apliecināt savu ķermeni, nevis, piemēram, norādīt uz neveiklumu, nespēju kaut ko izdarīt. Psihoterapeite norāda, ka šajā gadījumā būtiski pievērst uzmanību vecāku filozofijai jeb kādas ir viņu attiecības ar savu seksualitāti.
"Te ir svarīgi, kā vecāks uztver sevi, kā uztver bērna pieskārienus jebkurā sava ķermeņa daļā. Bērns jau no pašas mazotnes vēro savus vecākus. Ja viņi ir mierīgi, tad viņš darbojas un pēta apkārtni tālāk.
Tas pats notiek, pētot ķermeni. Informāciju mēs uztveram neverbāli, un, ja tu noraustīsies, novērsīsies, bērns to uzreiz uztvers. Savukārt nulle uzmanības bērna dzimumorgāniem rada viņam priekštatu, ka tas ir kaut kas, par ko nerunā, kaut kas aizliegts."
Tomēr Kristīne Balode uzsver, ka tie nebūt nav vienīgie faktori, kas rada kauna un nedrošības sajūtu runāt un vaicāt par tematiem, kas skar seksualitāti: "Mūsu seksuālā apzinātība lielā mērā ir saistīta ar vides labklājību. Vai mums vispār ir informācijas pieejamība, vai mums ir sociālā atvērtība, vai ir iekļautības sajūta, lai mēs vispār uzdrošinātos uzdot jautājumus, kuri iepriekš saistījušies ar tādu kā liegumu, kaunu vai kaut ko negatīvu?
Šobrīd tā tendence kopumā ir pozitīva, jaunajai paaudzei vairs nav valstiskās robežas, seksualitāte tiek pētīta, ir pieejamas publikācijas un atsevišķās vietās pat ir seksuālā izglītība. Kultūras nodotais mantojums attiecībā uz seksualitāti varētu jau būt vēstures paliekas, ja mēs paši šo vēsturi nepieturētu."
Atjaunot saikni ar sevi
Cilvēks dzīves laikā piedzīvo dažādus izaicinājumus – sociālās pašrealizācijas krīzes, attiecību krīzes, ir dažādi kritumi, kāpumi – tas viss atstāj sekas identitātes veidošanā, skaidro psiholoģe. Arī tas, cik lielā mērā mēs spējam realizēt sevi kā seksuālas būtnes ar domu, ka spējam parūpēties par savu seksuālo labklājību fiziskā, psihoemocionālā, sociālā un garīgā līmenī.
Nevis atrasties stresa stāvoklī, nemitīgi uzņemties atbildību, būt varošiem un darošiem, bet gan mācīties priecāties par sevi, kopt attiecības ar sevi un gūt baudu no jebkura procesa dzīvē. Arī sekss nesākas ar partneri vai dzimumaktu. Tas sākas ar sevis, savu robežu izprašanu, savas seksualitātes iepazīšanu un rūpēm par savu baudu, piemēram, veicot fiziskās aktivitātes, lasot izglītojoša satura literatūru, staigājot vai guļot kailiem u.tml.
Mans dzīves ceļojums turpinās, kamēr es elpoju, nevis apstājas brīdī, kad es kaut ko par sevi secinu 20 gados. Ir jāskatās, kā es varu nodzīvot dzīvi tā, kā man pašai būtu foršāk un patīkamāk. Kā es varu socializēties ar citiem cilvēkiem, ņemot vērā, ka viens no būtiskākajiem cilvēka dzīves kvalitātes rādītājiem ir attiecību kvalitāte, kādā viņš dzīvo."
Taču viņa norāda, ka attiecībās vēlams neeksperimentēt, sevis izzināšanu nonivelējot līdz seksuālām darbībām, jo tad rodas vilšanās sevī un citos, atstājot psihoemocionālās nogulsnes. Būtiski ir iepazīstināt ar sevi un iepazīties arī ar otru cilvēku.
"Personības identitāte veidojas visa mūža garumā, un izaugot mēs varam sākt iepazīt sevi no jauna, iedziļinoties, izpētot savu ķermeni, savas izjūtas, mēģinot izprast motīvus. Vieglākās situācijās tas var izdoties pašam, grūtākās – jāvēršas pie speciālista," uzsver psihoterapeite Dace Krūmiņa.
Seksualitāte publiskajā telpā
Arvien vairāk digitālajā vidē parādās cilvēki, kas dalās savās pārdomās, pieredzē par seksu un seksualitāti, iedrošinot savus sekotājus nekautrēties apzināt sevi kā seksuālu būtni, izzināt un realizēt savas vēlmes, potenciālu vai apslēptās fantāzijas.
Spilgts piemērs ir zīmola "Wild Spirit" radītajas Danas Šeļmanovas pārdomas "Instagram" ierakstos. Vienā no tiem viņa pauž, ka, noliedzot savu seksualitāti, liedzam sev izpausmes enerģiju, kas mums var dot tik daudz piepildījuma dzīvē un caurstrāvot visas dzīves sfēras. Iespējams, īstajā brīdī nācis ierosinājums no citu pieredzes var iegūt jēgu cita cilvēka dzīvē – visu dzīvi darot visu vienā veidā, var iepazīt tikai vienu pieredzi, un, zaudējot zinātkāri, negūstam gandarījumu.
"Mēs esam sociālas būtnes un viena no mūsu pamatvajadzībām ir sev aktuālās tēmas apspriest ar citiem cilvēkiem un reaģēt, rādīt sevi citiem. Gan dot, gan gūt svētību un pieņemšanu no citiem un arī pašiem no sevis publiskajā telpā.
Seksualitātes tēma nav nekas ekskluzīvs un izslēdzams no mūsu sociālās dabas. Tā ir cilvēka dzīves pieredze, kuru nevajadzētu izslēgt no pārējās dzīves konteksta," uzskata psiholoģe Kristīne Balode.
No vienas puses, tas ir veids, kā uzzināt kaut ko par seksualitātes jautājumiem, konkrēti nezinot, kas ir interesējošie aspekti. No otras puses, kad varētu būt neērti runāt par personīgajām problēmām, traucējumiem ar kādu, svarīgs aspekts ir arī socializācija, būt daļai no kaut kādas kopienas. Tomēr psihoterapeite Dace Krūmiņa aicina uzdot sev jautājumu: kas ir tas, ar ko cilvēks dalās, un kādi ir viņa motīvi?
"Ja tev ir apjukums par kaut kādiem seksualitātes jautājumiem, skaidrs, ka tu meklē informāciju, jo varbūt nejūties droši par to runāt ar tuvajiem cilvēkiem. Protams, ir jau forši dzirdēt, kā ir citiem un varbūt atrast kaut ko līdzīgu un justies piederīgam – tas mazina spriedzi. Taču vienmēr ir jāizvērtē, vai tev tas der vai ne, jo cilvēki ir dažādi.
Veselīgākais veids ir meklēt emocionālu atbalstu, vēršoties pie profesionāļa. Ja tev ir spriedze par kaut kādiem identitātes jautājumiem, ir ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk to mazināt,” uzsver psihoterapeite.
