Satraucošas sāpes vēderā un datortomogrāfija aukstā autobusā. «Diagnoze vēzis» 14. dienasgrāmata

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Viena no olnīcu vēža atgriešanās pazīmēm ir jaunas, nebijušas sāpes ilgāk par pāris nedēļām. Kopš manas vēža diagnozes, operācijas un ķīmijterapijas pagājuši trīs gadi. Statistiska rāda, ka III stadijas olnīcu vēzis 70% gadījumu atgriežas pirmajos divos gados pēc ārstēšanas, bet pēc pieciem gadiem vēža atgriešanās iespēja samazinās teju uz pusi. Mani trīs gadi ir ļoti cerīgs rezultāts, taču nupat vēders sācis jocīgi sāpēt, nepāriet jau vairāk kā mēnesi.

Saka, ka sievietes pašas pamanot atgriešanās brīdi, nav tā, ka viss ideāli, bet tad pēkšņi no zila gaisa – pļukt! – ir atpakaļ. Bet vienā sānā griež kā ar nazi pat staigājot, naktī mostos no sāpēm, atmiņā sāk ataust piemirstās pēcoperācijas šausmas un murgainā ķīmijterapija. Nopietni, vēzis atgriezies? Hmmm.

Vīrs katru vakaru, pārnākot no darba, pārprasa, vai esmu jau sazinājusies ar dakteri, pašai beidzot paliek bail. Savu Lielbritānijas ārstējošo onkologu sazvanīt nav iespējams, jāatstāj māsiņām ziņa autoatbildētājā ar vārdu un pacienta reģistrācijas numuru, un jāgaida, kad atzvanīs.

Pēc dienas zvana no slimnīcas, izjautā, kur sāp, cik ilgi. Esmu lasījusi, ka pēc omikrona izslimošanas var sāpēt vēders, jo kovids labi ķeras pie puncī esošajiem ACE2 receptoriem, taču māsiņa diskusijās neielaižas, esot jāskatās dakterim pēc iespējas ātrāk, kas britu izpratnē ir nedēļa, divas.

Vācu onkoginekologs ķirurgs runā ar nelielu akcentu, ko sejas maska padara par murmulēšanu no segapakšas, taču tik daudz saprast var, ka pēc kovida vēders sāpot daudzām onkoloģijas pacientēm. Visticamāk, arī manā gadījumā, bet datortomogrāfiju taisīt bez nopietnas vajadzības nav labi. Kad bija pēdējā skenēšana, apmēram pirms gada? Dakteris brīdi pagrabina datora klaviatūras taustiņus tukšgaitā, nopūšas un sāk rakstīt nosūtījumu.     

Mis Ezīkāvī

Labdien, vai var runāt ar mis Ezīkeiv? Esmu pieradusi pie dažnedažādām vārda variācijām, bet dažkārt trāpās tik izcilas, ka nevaru noturēties nesmējusies. Kungs samulsis atvainojas, painteresējas, kā pareizi un atkārto – Mis Ezīkāvī.

Mans nosūtījums nonācis privātklīnikā, vai varu pēc nedēļas pulksten 17.00? Protams, varu! Britu veselības aprūpei tas ir neiedomājams ātrums, valsts slimnīcā gaidītu mēnešiem. Tā kā datortomogrāfija paredzēta ar kontrastvielu, tad jāveic asinsanalīze, lai pārbaudītu, kā strādā nieres, jo, ja nieres normāli nefiltrē, tad kontrastviela aizlipinās ciet un būs ziepes. Tāpēc gan pirms, gan pēc kontrastvielas ievadīšanas nepieciešams dzert daudz ūdens. Latvijā māsiņas mēdz iedot ūdeni, ja pašam nav līdzi, un ātrāk nerunā, kamēr glāze nav tukša.

Gan Latvijā, gan Anglijā asinsanalīzes vienmēr bijušas obligātas visiem, taču privātklīnikas kungs saka, ka jātaisa tikai tiem, kam pāri 70. Mierinu sevi ar faktu, ka šī jau būs kāda septītā datortomogrāfija pēdējo gadu laikā, ja nekas nav noticis iepriekš, tad nenotiks arī tagad.

Klīnika futbola stadionā

Atkal zvana telefons, kontrastvielu administrējošais mediķis piektdienā strādājot tikai līdz pulksten 16.00, ne līdz 17.00, vai varu ierasties ātrāk? Protams, varu.

Piektdienā no rīta atkal mans Mis Ezīkāvī – atvainojiet un piedodiet, mediķis, kurš administrē kontrastvielu, nav ieradies darbā, tādēļ nāksies pārcelt. Vai varu nākamajā piektdienā? Protams, varu.

Ceturtdienā atkal uzrodas Mis Ezīkāvī, atvainojiet un piedodiet, datortomogrāfs saplīsis. Inženieris jau labojot, bet līdz rītam nepaspēs, vai var pēc divām nedēļām? Šoreiz painteresējos, kas tad ar aparātu noticis, un izrādās, ka uzparikte ir knapi mēnesi veca, neesot vēl pieregulēta. Nu jau esmu tīri priecīga, ka mans skans aizkavējas.

Anglijā ierasts ārsta apmeklējumu un izmeklējumus apstiprināt, sūtot pa pastu papīru kaudzi, kur ir informācija par to, kā sagatavoties, kur jādodas, kāds sabiedriskais transports der, arī to, kur atstāt auto un vai drīkst kādu ņemt līdzi. Taču šoreiz vēstules nav, esmu arī aizmirsusi pierakstīt laiku. Pulksten 15.00 vai 16.00?

Ilze Kalve kopā ar meitu Agiju Tommi, kura ciemojās pie viņas Lielbritānijā, kad izmeklējumi jau bij...
Ilze Kalve kopā ar meitu Agiju Tommi, kura ciemojās pie viņas Lielbritānijā, kad izmeklējumi jau bija aiz muguras.

Milzīgā stadiona teritorija tukša un klusa, sargs pie ieejas caur knapi pavērtu būdiņas logu negribīgi noburkšķ instrukcijas un pamāj uz tālākā stūra pusi. Sāku lavierēt uzkrāsoto bultu virzienā, bet tālākais stūris kļūst tālāks un tālāks. Fiksi apgriežos un maucu taisni pāri balto zīmju labirintam, vēlāk izrādās, ka citi dara tāpat.

Stadiona ēkas sānos noparkota kosmiskās stacijas paskata piekabe ar izbīdāmām sienām, pieslietas metāla trepes. Uz sāna privātās klīnikas logo. Varbūt tā ir klīnikas ieeja?

Aiz metāla durvīm paveras skats uz uzgaidāmo telpu, administratoru, māsu darbavietu un skenera vadības pulti, visu vienā mazā būcenī. Datortomogrāfijas autobuss ir jauns, taču komanda, kā izskatās, labi sastrādājusies, visu laiku apspriež gan jaunumus, gan acīmredzot klāt neesošos kolēģus.

Nosaucu uzvārdu un laiku, omulīgs lielizmēra medbrālis, kurš izklausās pēc mana mistera Mis Ezīkāvī, apskatās sarakstu un secina, ka manis tur nav. Nu labi, bet stundu vēlāk? Ā, tad gan ir! Bet tas nekas, viņiem tāpat izmaiņas sarakstā, paņemšot tūlīt.

Pārģērbšanās kabīne stindzinoši auksta un pavisam maza, elkoņus var apdauzīt. Apjautājos, vai nevajag sākt dzert līdzpaņemto ūdeni? Medbrālis parausta plecus, ja slāpst, lai dzer. Blakus kabīnē būkšķi un nopūtas, tur pārģērbjas kundze gados.

Tā kā esmu gatava pirmā, tad var doties uz skeneru blakus telpā. Kontrastvielu jāievada rokas vēnā, bet esmu nosalusi, vēnu nemana. Mis Ezīkāvī noraida manu piedāvājumu pakustēties un sasildīties, jo viņš visu redz, arī manu neredzamo vēnu.

Pēc brīža sāk prātot, ka nav riktīgi, adata nav vēnā. Sorī, sorī, jāķeksē ārā un duram vēlreiz.

Ar otro reizi izdodas. Tikmēr esmu uzzinājusi, ka viņam mājas esot Bermudu salās. Prasu, kā ar ofšoriem. Nu, esot ofšori, bet iedzīvotājiem no tā nekāda labuma, jo nodokļu inspektori uzmanot kā traki, toties visu gadu var staigāt šortos.

Tikmēr telpā ķiķinādama iebrāžas kontrastvielu administrējošā māsiņa, sabīda manas rokas tā, lai nekaras pāri malām, pabrīdina, ka jāklausās instrukcijas skaļrunī un tikpat ātri pazūd.

Aparāts rūc skaļāk par instrukcijām, galds vizinās turp atpakaļ kā karuseļos, knapi var dzirdēt, ka vispār kāds runātu. Neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta, zinu, ka prasīs aizturēt elpu, tad atkal elpot. Kontrastvielas šļauka ir nevis nostiprināta, bet, galdam braukājot, man par šausmām vazājas pa grīdu. Kādā brīdī palaidīs joda kontrastvielu, tad paliks karsti un pavisam jocīgi, bet pēc pāris minūtēm pāries. Nez, kā ir tiem, kuriem datortomogrāfija pirmoreiz, nelec nost brēkdami? Klaustofobiskas sajūtas kā šausmu filmā.

Pēkšņi klusā pīkstēšana skaļrunī kļūst skaļāka ar jautājuma intonāciju, vairākas reizes atkārtojot vienu un to pašu frāzi, beigās jau manāmi satraukti. Ā, prasa, vai esmu ok. Jā, jā, esmu ok, bet “sorī”, jūs tak nevar dzirdēt! Balss skaļrunī piekrīt, bet tur neko nevarot izdarīt. Ahā, skaļuma poga vadības pultī vēl nav atradusies, taču vismaz pati skenēšana ir ātra, knapi piecas minūtes.

Pēc datortomogrāfijas parasti pusstundu jāpasēž, lai izvairītos no negaidītām reakcijām, taču Mis Ezīkāvī saka, ka jau pēc 15 minūtēm varēs doties prom.

Sēžu, klabinu zobus aukstajā kabīnē un klausos, kā personāls dzīvelīgi rosās, cenšoties uzminēt, kurš apēdis bulciņu plauktā pa kreisi.

Pagājušas jau 20 minūtes, bet neviens nenāk atbrīvot no adatas vēnā. Spriežot pēc sajūsmas saucieniem, nupat atnesta kafija. Pabāžu galvu ārā pa durvīm, un tiešām, visi snaikstās ap vienīgo galdu. Mis Ezīkāvī mani pamana uzreiz, no adatas tieku atbrīvota zibenīgi, pat drīkstu pati uzlīmēt plāksteri, jo kafija dziest.

Radioloģe pašdarbniece

Ja Latvijā disku ar datortomogrāfijas attēliem iedod uzreiz, tad Anglijā process sākas ar iesnieguma rakstīšanu. Ja paveicas, tad var sarunāt telefoniski.

Izmeklējumu nodaļā atbildīgās māsiņas nav, izdodas noķert tikai pēc nedēļas, disku ierakstīs tad, kad datoriķis būs darbā, tas ir, nākamnedēļ.

Taču manā failā jau esot radiologa slēdziens, taču to, kas tur rakstīts, pateikšot ārstējošais ārsts, pa telefonu nedrīkstot. Gandrīz dabūju sirdstrieku, tāda atbilde nozīmē sliktas ziņas! Taču tad ārsts zvanītu pats, bet kopējā bardakā varbūt pat to aizmirsuši? Māsiņa atkal neko nezina, uz visiem maniem jautājumiem atbildēs ārsts.

Paiet vēl divas nedēļas, no ārsta ne miņas, ne ziņas, toties varu doties pakaļ pēc saviem datortomogrāfijas attēliem. Bildes labas kvalitātes, izpētu krustu šķērsu, salīdzinu ar iepriekšējiem skaniem. Neko aizdomīgu nemana, vēders jau sāp mazāk, tā laba zīme. Bet ko tad, ja vēzis atgriezies, mans gadījums ir nestandarta un mediķi manu skanu sūta kādiem ūberspeciāliem ekspertiem?

Pagājis jau mēnesis, joprojām no oficiālā slēdziena ne miņas, ne ziņas. Vēders gandrīz vairs nesāp.

Uzrakstu e-pastu ārsta sekretārei, klusums. Piezvanu onkoloģijas nodaļas māsiņām, tur pat autoatbildētājs nestrādā. Zvanu slimnīcai, kas savieno ar onkoloģiju. Neviens neceļ.

Pēc diviem mēnešiem vēders vairs nesāp. Beidzot notiek brīnums, sazvanu onkoloģijas māsiņu, kura brīnās, kā tas iespējams, ka neviens mani nav painformējis, un nolasa atbildi pa telefonu, nosūta arī epastu un – drošības pēc – arī vēstuli pa pastu. Viss kārtībā, vēža nav, pēcoperāciju rētas sadzijušas. Nākamais ārsta apmeklējums pēc pusgada.

Sapņi piepildās... pēc 40 gadiem

Par ko sapņo kļūt teju katra pusaudze? Protams, par aktrisi, par dziedātāju vai modeli. Aktrises karjera nez kāpēc nav interesējusi, par dziedātāju sanāca kļūt teju nejauši, bet par modeli īsu brīdi tiešām gribējās, jo tur visādas smukas kleitas un tā. Taču kāda vēl modele ar garumu 1,71 m!

Nu pagājuši teju 40 gadi, un beidzot uzzināšu, kā tas ir – būt uz „mēles”. Un nevis ciemata paplukušajā klubā, bet vienā no slavenajām Londonas modes skašu vietām – Svētā Jāņa baznīcā pie Haidparka!

Atlases principi vēl stingrāki nekā modelēm, jo piedalīties var tikai tās sievietes, kurām ir bijis vai šobrīd ir olnīcu vēzis.

Lielākoties modeles tiek atlasītas vēža grupās, šovs notiek reizi gadā. Nav tā, ka katru gadu modelēm jāmainās, taču diemžēl kadru maiņa notiek, jo daļa modeļu, kā jau to var uzminēt, līdz nākamajam gadam neizdzīvo.

Modes skate, kā jau visi labdarības pasākumi, ir ļoti populāra, par to mēdz ziņot britu mediji, biļetes var dabūt tikai tad, ja pērk labu laiku iepriekš. Papildus šovam notiek arī izsole, peļņa tiek ziedota “Ovacome”, kas ir olnīcu vēža labdarības organizācija.

Ja pēkšņi nemainīsies plāni, tad septembra šovā piecas minūtes slavas tiks arī man. Taču līdz tam vēl tālu, vispirms mēģinājumi, fotografēšanās, tērpu mērīšana plus daudz jautru un skaļu brīžu, jo vēža grupas dāmām ar humora izjūtu viss kārtībā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti