Sāpīgi kritieni un lēna atkopšanās - seniorus mudina uzmanīties no traumām

Ir pagājušas vien pāris nedēļas kopš noslēdzās Rīgas domes Labklājības departamenta rīkotā akcija ar nosaukumu „Senioru traumatisms”, kuras mērķis bija pievērst sabiedrības uzmanību šīs riska grupas traumatismam.

 

Uzmanība ir pievērsta, reklāmas plakātus pieturvietās ir pamanījis gandrīz katrs, bet traumu gūšana turpinās un turpināsies vienmēr. Svarīgi ir izvairīties no tām traumām, kuras rodas neuzmanības dēļ, kuras ir iespējams novērst, bet seniori - kā jau visi cilvēki -  visvairāk tomēr mācās paši no savām kļūdām un savus ieradumus pamaina tikai tad, kad pašiem kas atgadījies.

Traumas bijušas vairākkārt

„Es tā strauji cēlos agrāk no gultas laukā. Tagad nē. Reizēm cenšos ar abām kājām. To, es varētu teikt, es vairāk ievēroju pēc savām traumām,” atzīst pensionāre Irma Štāle.

Viņa savus ikdienas paradumus ir mainījusi savu traumu radīto seku dēļ. Irmas kundze būdama pensionāre ir traumējusies veselas četras reizes. Visas četras gan radušās ne viņas vainas dēļ.  

„Pirmā bija ļoti interesanta, tā notika komandējumā Vācijā. Gāju pa svaigi izvaskotu koridoru, paslīdēja kāja un salauzu kreisās rokas apakšdelmu. Nākošā trauma bija tāda pavisam nepatīkama. Tepat Juglā, veikalā… Es pat nevaru atcerēties, kā tas notika. Es tik atceros, ka es biju uz grīdas un mani mēģināja piecelt, un es teicu, lai man nepieskaras, ka man visās vietās sāp. Un tas bija arī uz svaigi izmazgātas grīdas veikalā un, taisnību sakot, veikala vaina, bet viņi vispār nelikās zinis par mani,” traumas uzskaita Štāle. „Tad es salauzu vēlreiz to pašu roku un salauzu ļoti smagi plecu. Nākošā nopietnākā bija 3. autobusā. Viņš tā bremzēja, ka es lidoju pa visu salonu un tad kreisās rokas plecu... Tā kā mani abi divi pleci ir cietuši. Un tas ļoti, ļoti sen atpakaļ bija - tiešām mani pagrūda, skrienot cilvēks no veikala laukā. Nezinu, kur viņam bija jāskrien, un tad es ļoti smagi celi sadauzīju, bet tas bija bez lūzuma, [tiku galā] ar visādām fizioterapijām,” klāsta Štāle.

Senioriem traumas dzīst lēnām

Šīs Irmas kundzes traumas, visticamāk, būtu sadzijušas ātrāk vai nebūtu notikušas vispār, ja traumas notiktu Irmas kundzes jaunībā, jo būtiska atšķirība ir arī pensionāru kaulu dzīšanas procesā un paši lūzumi ir nelabvēlīgāki dzīšanai.

„Senioriem kaulu dzīšanas procesi ir lēnāki, šie kauli ir trauslāki, lūzumi ir komplicēti, šķembaini un tas ilgstoši ierobežo veco ļaužu mobilitāti,” stāsta traumatologs un ortopēds Modris Ciems.

Traumatologs arī norāda, ka nereti seniori traumējas, ja pārvērtē savas spējas vai arī, nevēloties izrādīt savu nevarīgumu, riskē ar savu veselību.

Irmas kundze dalījās ar dažām pensionāru viltībām, kuras palīdz izvairīties no traumām uz ielas, bet mēs – līdzcilvēki - šos viltīgos gājienus pat nepamanām. „Man spieķa nav, bet man neviena vien paziņa staigā ar lietussargu spieķa vietā, bet dažreiz tas ir vienkārši psiholoģiski, kad man ir kaut kāds balsts, piemēram, skolasbiedrene saka tā: “Man labāk, ka man ir divas somas rokā, nevis viena smaga, bet divas somas. Tad es jūtos stabilāk”. Dažam vajag mugursomu, lai viņam rokas būtu brīvas. Bet ar tiem gariem lietussargiem, to jūs varbūt pavērosiet. Redzēsiet - saule, lietus nemaz nav, pat sniegs un iet ar garajiem lietussargiem. Tad viena kundze man teica tā: “Bet garam lietussargam ir tāds spics galiņš un es to varu tā labi tai ledū iesist”,” klāsta Irmas kundze.

Zviedrijā pensionāri ir aktīvāki un mazāk gūst traumas

Sava pieredze ir arī pensionārei Anitai Lapsai, kura ir starp tiem senioriem, kuri mācās tikai no savām kļūdām. Par laimi kļūdas lielas sekas nav radījušas, bet dažādas neērtības gan. „Piemēram, ķeblītis tāds - gludu virsmu. Ja ar vilnas īsajām zeķītēm es uz viņa uzkāpšu un sniegšos uz skapja augšu, tad vienkārši slīd tā kāja un gāžamies mēs ar ķebli abi divi,” norāda Lapsa.

Viņa atzīst, ka vairs nemaina aizkarus, līdz neatbrauc meita. „Nedrīkstu kāpt uz ķebļa un esmu ņēmusi to vērā. Nē, nu jābūt jau kaut cik gudram arī beidzot,” saka Lapsa.

Anitas kundze vairākkārt ir viesojusies Zviedrijā, kur nereti ir pavērojusi arī savus vienaudžus, viņu dzīvesveidu un aktivitātes, un izdarījusi dažus būtiskus secinājumus. Zviedrijā senioru traumatisms ir stipri zemāks par traumatismu Latvijā un

ortopēds Modris Ciems tieši seniorus Zviedrijā minēja kā labu piemēru, no kā mācīties senioriem Latvijā.

"Es domāju, ka seniori tur ir veselāki. Uzkrītoši daudz arī seniori gan ar velosipēdu brauc, gan skrien, gan nūjo, gan iet ātrā solī. Vienkārši kultūra augstāka. Kultūra tādā nozīmē, ka ir izpratne. Varbūt tai tantei nemaz nav viegli, bet viņa iet un viņa dara, jo svaigs gaiss un arī ne jau pa piesārņotām ielām,” saka Anita.

Kā uzskata Ciems, viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc senioru traumu skaits visās zemēs nav vienāds ir -  jo informētāka un attīstītāka sabiedrība, jo traumu skaits ir mazāks, un katrai sabiedrībai ir savas īpatnības - gan pozitīvas, gan negatīvas, kas šo traumu skaitu būtiski ietekmē.

„Mūsu sabiedrībā ne vienmēr domā par apaviem; par spieķa lietošanu mūsu sabiedrībā domā - ko par mani teiks kaimiņš, jo tas neesot pieklājīgi, kas, manuprāt, ir pilnīgi muļķīgi. Redziet, tas ir atkarīgs no sabiedrības īpatnībām, no viņas attīstības pakāpes, bet, jo vairāk par to domā un jo vairāk lieto aizsardzības līdzekļus, jo šie statistiskie cipari ir mazāki,” saka Ciems.

Traumas gūt var ikviens un pat visneiedomājamākajās situācijās, bet bieži traumu gūšanu ir bijis iespējams paredzēt un novērst jau iepriekš, novēršot nelabvēlīgus apstākļus dzīvesvietās vai uzmanīgāk pārvietojoties bīstamās vietās, nekautrējoties no apkārtējo skatieniem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti