Salaspils reaktora tuvumā vēlas paplašināt karjeru, izvērtē karsta kritenes iespējamību

Blakus Salaspils kodolreaktoram, no kura pagājušā gada nogalē un šā gada sākumā, iespējams, notikusi neliela radioaktīvo vielu noplūde,  nolemts nodarboties ar rakšanas darbiem. Uzņēmums "Knauf" netālajā karjerā plāno paplašināt ģipšakmens ieguvi.

Vēl 10 gadus atpakaļ, Salaspilī atradās urāns, kuru varēja izmantot atombumbas pagatavošanai. Saskaņā ar Starptautiskās atomenerģijas aģentūras, ASV un Krievijas trīspusējo vienošanos, 2008.gadā reaktora darbināšanai paredzētā izlietotā kodoldegviela ar vilcienu tika nosūtīta atpakaļ uz ražotājvalsti - Krieviju. Kravas vērtība melnajā tirgū bija lēšama vairāku miljonu eiro apmērā, tāpēc šī operācija bija slepena. 

Tomēr Salaspilī joprojām glabājas reaktora dzesēšanai izmantotais dejonizētais ūdens, kas ir radioaktīvs.

Tāpēc netālu dzīvojošais Antons Mikoss ir satraukts par uzņēmuma “Knauf” vēlmi paplašināt reaktoram blakus esošās ģipšakmens raktuves. Salaspils atrodas zonā, kur novērojams karsta process. Pat Latvijas Universitātē (LU) atzīst, tas nav uzbūvēts drošākajā vietā. 

Karsta kritenes ir process, kad dziļi pazemē, parasti izskalojumu rezultātā, veidojas tukšumi. Kad tie kļuvuši pārāk  lieli, un zemes virskārta paliek pārāk plāna, tad viss, kas atrodas virszemē, iebrūk.

Salaspils iedzīvotājs Antons Mikoss atsaucas uz pētījumiem, kas tika veikti deviņdesmitajos gados, viņš arī stāsta, ka toreiz  valdībai nācies lauzt noslēgto līgumu ar ģipšakmens racējiem. Ministru kabinetā (MK) gan tik senus notikumus tagad neviens neatceras. 

"Tika izdarīti 100 dziļumurbumi, 40 no tiem apakšā konstatēja jau esošus tukšumus. Kādā stāvoklī tie ir un cik ātri attīstās, neviens neņemas spriest, jo ir nepieciešams veikt papildu pētījumus. Toreiz gadījās tā, ka neviens tam neticēja, bet tad, kad netālu no šejienes iebruka karsts astoņu metru dziļumā un trīs metru diametrā, tad nācās likvidēt noslēgto līgumu," raidījumam "Vides fakti" stāsta Mikoss.

Pagājuši aptuveni 20 gadi un ģipšakmens racēji, no jauna vēlas tuvoties reaktoram.

Šis materiāls tiek iegūts speciāli izraktos karjeros. Viena no metodēm, kā cilvēki tiek pie ģipša, ir spridzināšana. Mikoss ir pārliecināts, ka sprādziena brīdī, pazemē notiek ūdens svārstības, kā rezultātā ģipšakmens tālākā apkārtnē sāk šķīst un veidojas jauni apakšzemes tukšumi. Tukšumu veidošanos pastiprina arī ūdens tecēšana karjera virzienā, kur tiek izstrādāts ģipšakmens.

Tā kā karjers ir zemākā vieta, šeit sūcas visi apkārtnes ūdeņi. Tālāk šis ūdens tiek ar speciāliem sūkņiem novadīts uz nosēdbaseiniem un pēc tam ūdens nonāk Mazās Juglas upē.

Ģipšakmens ieguves vieta atrodas aptuveni 800 metru attālumā no reaktora. Uzņēmums "Knauf" lūdzis atļauju paplašināt raktuves.

Šobrīd izstrādātajā Ietekmes uz vidi novērtējumā teikts, ka spridzināšanas metodi atļauts izmantot ne tuvākā kā 500 metru no reaktora, lai gan sprādzienus tur jūt arī tagad.

"Cilvēks, kas stāv tuvumā, jūt, ka tur zeme sašūpojas, bet reaktora ēka ir pietiekami liela un stabila, un viņi tās lielo masu izšūpot nevar. Bīstamība būtu tad, ja sašūpotu un rastos sūces, ūdens ietecētu gruntī un tad aiztecētu uz to pašu "Knauf" karjera pusi, jo uz to pusi ir notece, un tad jau pats Kaufs nebūtu laimīgs, jo piesārņotu ģipsi neviens nepirktu," skaidro LU zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks.

Uzņēmumā "Knauf" riskus ģipšakmens ieguvei nesaskata. Arī reaktora ēkā esošie sensori rāda, ka svārstību pieļaujamās normas netiek pārsniegtas. 

"Virzienā uz reaktoru ģipšakmens dziļums ļoti strauji iet zemāk - vairāk kā 20 metru dziļumā. Ja skatāmies no karsta procesa izpausmēm, tad karsta procesam ir nepieciešams, lai ģipšakmens atrastos ļoti tuvu zemes virskārtai. Ņemot vērā, ka tur šis dziļums ir lielāks par 20 metriem, tad mēs uzskatām, ka riski attiecībā uz karsta procesiem reaktora teritorijā ir ļoti, ļoti minimāli," skaidro SIA “Kauf” ģeoloģe Eleonora Pērkona.

Turklāt uzņēmums esot  atteicies no spirdzināšanas metodes izmantošanas turpmākajā darbā.

"Spridzināšana kopš 2014.gada ir nomainīta ar hidrauliskā āmura izstrādes metodi un spridzināšana kā pamatizstrādes metode karjerā netiek vairs izmantota," raidījumam "Vides fakti" pastāstīja karjera izstrādes inženieris Ruslans Lange.

Šī metode ir krietni maigāka par spridzināšanu, tomēr, atrodoties aptuveni 50 metrus no āmura, nelielas vibrācijas ar kājām un rokām tomēr jūtamas, pārliecinājās Latvijas Televīzijas raidījums "Vides fakti". 

Jāņem gan vērā, ka šajā vietā zemes virsējais slānis ir norakts, kā rezultātā, no augšas to nespiež nekāds svars, līdz ar to svārstības varētu būt lielākas. Ietekmes uz vidi novērtējumā nav izpētīts, cik tālu svārstības jūtamas pazemē. Noskaidrots tikai tas, ka, pielietojot sprāgstvielas, svārstības jūtamas maksimums 150 metru attālumā. 

"Mērīts tika uz grunts virsmas, kas  varētu atainot ēku pamatu līmeni," sacīja SIA “Kauf” ģeoloģe Pērkona, nespējot sniegt atbildi par procesiem dziļāk: "To ir ļoti grūti pateikt, tādi mērījumi netika veikti un mēs neredzam tam jēgu, kāpēc tie būtu jāveic un jāskatās, kas notiek 30 metru dziļumā."

LU, kas šobrīd apsaimnieko reaktoru, ģipšakmens raktuvju pakāpeniska paplašināšana 500 metru attālumā nesatrauc. Pēc tam, kad reaktorā tika konstatēta radioaktīvo vielu noplūde, toksiskais šķidrums pārsūknēts uz jaunām, drošām, nesaplaisājušām tvertnēm. Tomēr universitāte 50 metru attālumā no reaktora karjeru nevēlētos redzēt, lai gan tieši tādu attālumu nākotnē ir iecerējis Knaufs.

"Tālākās attīstības perspektīvas ir saistītas ar to, ka, vai nu viņi pārtrauc virzīties tajā virzienā, vai arī beidzot notiek tas, ko valdība jau 10 gadus ir solījusi – reaktora bīstamās daļas tiek demontētas un vēsturiskais piesārņojums tiek likvidēts, aizvests uz Baldoni," sacīja LU zinātņu prorektors Muižnieks.

Tam gan būtu nepieciešams finansējums aptuveni piecu miljonu eiro apmērā un šobrīd nav nekādu garantiju, ka MK šo summu piešķirs. 

Vides pārraudzības valsts birojs vēl tikai rūpīgi un uzmanīgi vērtēs, cik tuvu no reaktora atļaut strādāt uzņēmumam "Knauf". Tikmēr uzņēmumā sola, ka drošo 500 metru attālumu no reaktora, racēji sasniegs tikai aptuveni 10 gadu laikā. Cerams, ka tajā brīdī radioaktīvās vielas jau būs aizvestas uz Baldoni.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt