Pasaulē ir apmēram 1,2 miljoni cilvēku, kam vienlaikus ir redzes un dzirdes problēmas, bet Latvijā viņu skaits nav apzināts. Ir zināmi tikai tie cilvēki, kuri atnāk uz biedrībām.
„Gājiens organizēts kopā ar Vājdzirdīgo atbalsta asociāciju, lai pievērstu uzmanību šai problēmai. Galvenais vēstījums ir tas, ka ir cilvēki, kurus skārušas gan redzes, gan dzirdes problēmas,” saka biedrības “Redzi mani” valdes priekšsēdētāja Līga Ķikute.
Gājiens notiek amerikāņu rakstnieces un skolotājas Helēnas Kelleres nedzirdīgi–neredzīgo informācijas nedēļā. Kellere redzi un dzirdi zaudējusi pusotra gada vecumā, bet iemācījās runāt un ieguva bakalaura grādu humanitārajās zinātnēs.
Arī Latvijā ir pieejamas mūsdienu tehnoloģiskās iespējas, taču daudzi no šiem cilvēkiem nekontaktējas, ir noslēgušies sevī, un līdz ar to viņi nespēj mācīties, strādāt un ceļot.
„Mums ir zināms, ka nesen viena šāda sieviete ir beigusi Hārvarda universitāti un strādā par advokāti, un ceram, ka šādas iespējas būs arī pie mums,” saka Latvijas Vājredzīgo asociācijas pārstāve Baiba Bičāne.
Taču mums vēl daudz kā pietrūkst, pat elementārākajā vides pieejamības jomā. Sabiedriskā transporta vadītāji respektē cilvēkus ratiņkrēslos, bet cilvēkus ar baltajiem spieķiem bieži vien nepamana. Biedrība gāja un mācīja “Rīgas satiksmes” pārstāvjiem, kādas ir šo cilvēku vajadzības. Attieksme esot mainījusies.
„Bieži jau ir tā, ka vadītājs piebrauc pie pieturas un neredz, ka cilvēkam baltais spieķis. Pēc šīm mācībām pamanīja. Un mēs ļoti gaidām no cilvēkiem un sabiedriskā transporta vadītājiem nākt pretī šiem cilvēkiem. Jo balto spieķi jau nēsā tāpēc, ka ir šī vajadzība,” skaidro Neredzīgo biedrības Rīgas organizācijas vadītāja Sarma Pārstrauta.
Piektdien biedrība gājienā pārstāvēja salīdzinoši mazas grupas intereses, bet patiesībā viņu ir daudz vairāk, tikai viņi paši nevēlas par to runāt un iet sabiedrībā. Jo sabiedrībā joprojām valdot neizpratne par šo cilvēku problēmām.
