Apzinātība ir spēja zināt, ko es domāju, kas notiek manā ķermenī un kas notiek emocionālajā pasaulē, skaidroja apzinātības praktiķis Jurģis Ansis Stabingis.
Orupe norādīja, ka pretēji tam, kā procesi risinās dabā, tehnoloģijas mūsdienās strādā zibenīgi, piedāvā milzīgu informācijas daudzumu un cīnās par mūsu uzmanību, bet cilvēkam pašam izsekot tam līdzi nav vienkārši.
“Cilvēka smadzenes grib darboties lēnām, pakāpeniski, jo tas ir dabas elements, nevis tehnoloģiju elements,” viņa piebilda.
Vienlaikus cilvēkam ir iespēja attīstīties un attīstīt spēju apzināties procesus sevī un apkārt. “Mums ir vajadzīgas jaunas metodes, kā ar šo informācijas pārbagātību tikt galā. Apzinātība ir viens no instrumentiem, kas to piedāvā, lai nebūtu par daudz,” norādīja Orupe.
Tāpat apzinātības prakse un vingrinājumi ļauj kontrolēt savas emocijas un rīcību. Psihoterapijas speciāliste skaidroja, ka katrā mūsu emocijā ir iebūvēta vilkme jeb pamudinājums uz kādu rīcību: “Piemēram, ja mēs esam dusmīgi, tad mums parasti ir vēlme kliegt, kļūt agresīvākiem. Ja esam skumji, ir vēlme izolēties. Apzinātība ļauj mums piefiksēt, pirmkārt, ka šī emocija ir radusies, un iegūt to nelielo atstatumu starp emociju un rīcību, lai varētu to rīcību izvēlēties apzināti.”
Apzinātības praksi veido gan teorētisku zināšanu apgūšana, gan vingrinājumi, meditācijas prakses, pareiza elpošana.
Orupe norādīja, ka vingrinājumu un dažādu to variāciju ir tūkstošiem.
Viņa skaidroja, ka parasti sāk ar elpošanas vērošanu: “Noliekam laiku divas minūtes un vienkārši sekojam līdzi fiziskajam aspektam, kā mēs ieelpojam, kā izelpojam, kāda ir sajūta, kā elpa iziet cauri ķermenim.”
“Tas, kas mums ir jāpamana, ir brīži, kad prāts uzmanību aizrauj uz kaut ko citu. Mūsu uzdevums ir pamanīt, ka tā uzmanība ir noslīdējusi un ar mīlestību, laipnību, atgriezt to atpakaļ pie sākotnējā uzdevuma,” Orupe stāstīja.
Stabingis vērtēja, ka apzinātībai ir daudz definīciju. “Definīcija, pie kuras es turos un ko stāstu kursos cilvēkiem, ka apzinātība ir mūsu spēja zināt pašiem sevi trijos līmeņos: zināt, ko es domāju, zināt, kas notiek manā ķermenī, un zināt, kas notiek emocionālajā pasaulē,” viņš stāstīja.
Viņš norādīja, ka, mācoties apzinātību un to praktizējot, ir daudz jātrenējas un jāsāk ar vienkāršāko, jāmācās tikt galā ar vienkāršākajām emocijām.
“Apzinātībai ļoti svarīgs moments ir nevērtējošais raksturs. Es zinu sevi, un es to nevērtēju ne kā labu, ne kā ļaunu, atbilstošu vai neatbilstošu. Es vienkārši ievēroju, ka tas ir, kā tas ir, un to pamanu,” secināja Orupe.
“Advancētās praksēs ir jau mācīšanās ar nosvērtību, rāmumu raudzīties uz lietām. Respektīvi, lai kādas emocijas nebūtu mani tagad pārņēmušas, faktiski tas pāries un dzīve sakārtosies. Tas iedos rāmumu netrakot un paļauties,” viņa piebilda.
