Ar lielām grūtībām sabiedrība sāk atzīt naida izraisītas sekas - sagrautas ģimenes, vardarbību, pazemošanu skolās un darba vietās. Par pašu naidu un citām destruktīvām emocijām, kas izraisa iepriekš minētos procesus, sabiedrība nav gatava ne runāt, ne domāt. Tās vēl kaut kā var atzīt, runājot par citiem. Nekādā gadījumā nav iespējams atzīt naidu sevī.
Tāda ir mūsu kultūra. Jābūt labiņam. Tādam, kurš neizjūt ne dusmas, ne naidu.
Atzīstot sevī dusmas un naidu, cilvēks it kā kļūst morāli sliktāks. Rezultātā uz āru mūsu sabiedrībā tiek demonstrēta maska - labā ģimene, labais cilvēks. Savukārt naids, dziļi paslēpts, atstāts bez pieskatīšanas, grauj cilvēkus un ģimenes.
Runā, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis. To var redzēt ik uz soļa. Mīloši laulātie draugi pārvēršas par ļaunākajiem ienaidniekiem. Juristi, kas piedalās šķiršanās procesos, neļaus samelot - naida intensitāte starp bijušajiem precētajiem partneriem ir prātam neaptverama. Un atkal raksturīgi, ka
labā attiecību daļa - kāzas tiek demonstrēta publiski. Savukārt šķiršanās un mēģinājumi vienam otru iznīcināt notiek aiz slēgtām durvīm.
Bieži cilvēks pats baidās no sava naida. Cilvēks slēpj to pats no sevis. Iekšējā pasaulē tiek uzkrāta sprādzienbīstama viela, kura izdevīgā brīdī sāk cilvēku ārdīt. Tipisks piemērs ir jaunās māmiņas. Gaidot mazuli, viņas gatavojas izjust prieku, jaunu bagātinošu pieredzi, iespējams, nogurumu un negulētas naktis. Parasti māmiņas nav gatavas sastapties ar savām dusmām un naidu. Mīlestības un prieka vietā māmiņas bieži izjūt dusmas un naidu uz savu bērnu. Parasti sievietes ļoti nobiedē agresīvas domas pret savu bērnu: "Es varētu viņam iesist. Viņš man ir atņēmis laiku pašai sev. Es viņu ienīstu.” Destruktīvās domas var turpināt attīstīties un pārņemt sievietes prātu. “Es neesmu normāla. Es esmu slikta mamma. Es esmu slikts cilvēks.” Sieviete sāk plosīt pati sevi. Var novest sevi līdz pēcdzemdību depresijai. Var sākt uzbrukt vīram.
Piebildīšu, ka viens no pāru šķiršanās iemesliem ir nespēja tikt galā ar negatīvajām emocijām - dusmām un naidu. Ja cilvēki nemāk tikt galā ar šīm emocijām, tās sagrauj attiecības. Naida izpausmes var būt vērstas uz āru "sasitot”, “sagraužot” vienam otru. Vai arī partneri var nomocīties, attiecībās "sagraužot” sevi un attiecības pārtraucot, lai distancējoties varētu mazināt spriedzi.
Pēdējā laikā sabiedrība ir sākusi sākt runāt par vardarbību. Vardarbība ir tieša naida izpausme. Vīri sit sievas. Sievas “zāģē" vīrus. Bērni skolā pazemo vienaudžus. Ir aktuāli saprast, ko darīt ar agresīvajiem instinktiem?
Ko darīt ar naidu un dusmām?
Šajā rakstā nepētīšu naida rašanās cēloņus. Tā varētu būt atsevišķa raksta tēma. Padomāsim, ko darīt, ja naids jau ir radies.
Jaunā māmiņa jau ir sajutusi naidu pret savu bērniņu. Ir padomājusi, ka varētu viņam iesist, un ļoti sabijusies no šīs domas. Ko darīt?
Pieņemt, ka dusmas un naids ir emocijas, kuras rodas dzīviem cilvēkiem spēcīgas emocionālas spriedzes brīžos. Tā ir viena no iespējamām emocionālām reakcijām jaunā nepazīstamā situācijā vai grūtā brīdī.
Naida pārdzīvojums, dusmīgas domas nenozīmē, ka cilvēks ir slikts, darījis kaut ko sliktu. Cilvēkam ir jārīkojas saskaņā ar veselo saprātu un loģiku. Nav jārīkojas, atrodoties emociju varā. It īpaši naida varā. Naids nav bīstams, ja mēs viņu apzināmies un nepakļaujamies tam. Naids kļūst bīstams, kad mēs to neredzam un nepārvaldām.
Cilvēks var iemācīties nepakļauties savām emocionālajām reakcijām. Neuzbrukt citiem, neuzbrukt sev.
Pārrunāt ar labvēlīgi noskaņotiem citiem cilvēkiem savu satraucošo pieredzi. Spēs palīdzēt tie, kuri paši nebaidās no savām emocijām, zina, ko ar emocijām darīt. Nevajadzētu runāt ar cilvēkiem, kuri paši netiek galā ar spēcīgām emocijām - runājot ar šādiem cilvēkiem, dusmas, bailes, vainas sajūta var vēl pastiprināties.
Līdzīgā veidā var mācīties tikt galā ar naida pārdzīvojumiem citās dzīves situācijās. Vislabāk ir spēt emocijas sajust, izvērtēt, ko viņas nozīmē, un rīkoties saskaņā ar veselo saprātu. "Ienāca prātā doma, ka ienīstu savu bērnu. Tas nozīmē, ka esmu ļoti pārgurusi. Kad bērns paaugsies, paliks vieglāk." Cilvēki, kas mīl viens otru, dažkārt izjūt naidu. Tas nav bīstami. Galvenais, ka mīlestība uzvar un pieskata negatīvās emocijas. Šādu domāšanu varētu uzskatīt par vidusceļu, optimālu risinājumu. Nobraucot no ceļa, var iebraukt grāvī.
- Pirmais grāvis ir emociju noliegums. Cilvēks norij, noliedz naida emocijas. Rezultātā sāk saēst sevi - saslimst, pārmērīgi sevi vaino, neparūpējas par sevi.
- Otrais grāvis ir uzbrukums otram - bērnam, vīram, darbabiedram. Uzbrukums otram sagrauj attiecības, uzbrucējs nodara pāri pats sev, pazaudējot tuvos cilvēkus, vēlāk vainojot pats sevi.
Secinājumi
- Ja naida emocijas ir radušās, no tām nav jābaidās, nav jābēg.
- Nedrīkst pakļauties naidam. Jāmācās naidu "palaist”. Lai naids atnāk un aiziet kā mākoņi, nenodarot kaitējumu ne sev, ne citiem.
- Attiecībās vienmēr būs gan mīlestība, gan naids. Svarīgi, lai mīlestība pieskatītu naidu, neļaujot nodarīt kaitējumu. Ja attiecībās dominē mīlestība, attiecības attīstās, dod spēkus. Ja attiecībās dominē naids - attiecības sabrūk, cilvēki novājinās.
- Ārēji jaukas attiecības neglābj no naida destruktīvās, slepenās darbības.
