Vai tas ir normāli?

Vēlme kaut ko mainīt sava ķermeņa veidolā: vai tas vienmēr uzlabo dzīves kvalitāti

Vai tas ir normāli?

Eksāmenu laiks: Kā mazināt spriedzi pirms pārbaudījumiem

Hroniska slimība: kā sadzīvot ar izaicinājumiem un saglabāt motivāciju dzīvot tālāk

Psihoterapeite: Sabiedrībā joprojām ir neiecietīga attieksme pret cilvēkiem ar hroniskām slimībām

Sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar hroniskām slimībām pēdējā laikā uzlabojas, taču joprojām tā ir diezgan neiecietīga, Latvijas Radio raidījumā “Vai tas ir normāli?” vērtēja ārste  psihoterapeite Maija Kārkliņa.

Būt veselam nozīmē, ka cilvēks jūtas labi gan emocionāli, gan fiziski, gan sociāli, skaidroja Kārkliņa, bet hronisku slimību gadījumā tiek ietekmēti visi šie aspekti, it sevišķi sociālais.

“Sabiedrības attieksme ir diezgan neiecietīga. Pēdējā laikā it kā kaut kas mainās – cilvēki, kas ir slimi, tiek, vismaz pēc maniem novērojumiem, vairāk pieņemti,” vērtēja psihoterapeite. 

Vienlaikus viņa atzina: “Vispār es teiktu, ka gan darba devējiem, gan sabiedrībai kopumā slims cilvēks nav tas, ko viņi sagaidītu savā apkārtnē un ko gribētu redzēt.”

Darba pieredzē ar cilvēkiem, kas sadzīvo ar ilgstošām, hroniskām slimībām, Kārkliņa ir novērojusi, ka ir pietiekami daudz darba devēju, kas izturas pret darbinieku lojāli, uzzinot, ka cilvēks ir slims un būs nepieciešams pielāgoties. 

“Bet ir arī darba devēji, kas uzskata, ka slimais cilvēks viņam ir apgrūtinājums, un viņš pēc iespējas ātrāk mēģina tikt vaļā. Slimības, kas ir nopietnākas, ne vienmēr spēj tolerēt,” viņa atzina. 

Tāpat psihoterapeite uzsvēra, ka sabiedrībā joprojām pastāv aizspriedumaina attieksme pret konkrētām saslimšanām: “Pret onkoloģiju un psihiatriju visnotaļ pastāv aizspriedumi jeb stigma, jo psihiatrija ilgus gadus nebija ārstējama.”

Ārste atgādināja, ka pagātnē uzskatīts, ka onkoloģiskās un psihiskās saslimšanas ir lipīgas, kas bijis par iemeslu, lai no šādiem cilvēkiem izvairītos. Arī šobrīd, lai gan sen pierādīts pretējais, cilvēkus ar saslimšanām mēdz it kā noslēpt no sabiedrības vai viņš noslēpjas pats. 

“Šobrīd tā situācija ir tāda, ka veselā daļa reizēm pilnīgi nesaprot slimo daļu.

Reizēm rodas priekšstats, ka viņiem (veselajiem – red.) liekas, ka viņi paši nevar būt slimi, bet, kā mēs saprotam, jebkurš cilvēks var saslimt, tas var notikt ar jebkuru,” vērtēja Kārkliņa. 

Ārste skaidroja, ka vēlme noslēpties no sabiedrības acīm pacientam rodas, uzzinot diagnozi, jo tajā brīdī sākas krīzes process ar visām tā stadijām. 

“Šoks viņam sākumā ir par to, ka viņš ir saslimis, pēc tam attiecīgi visas krīzes stadijas – noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija un pieņemšana. Kā nu kuram sanāk, bet gandrīz  katrs izdzīvo visas šīs stadijas vai neizdzīvo. Kāds noliegumā dzīvo visu dzīvi, cīnās sevī ar domu, ka slimības nav. Jebkurā gadījumā tas ir emocionālais pārdzīvojums,” uzsvēra ārste psihoterapeite. 

Viņa atgādināja, ka tuviniekiem hronisku slimību pacienti jāvēro, jāskatās, kā mainās cilvēka uzvedība, garastāvoklis, jānovērtē, vai viņam vajadzīga palīdzība, jo bieži vien pats cilvēks to neapzinās. Ilgstoša slimošana rada izsīkumu, nogurumu un depresiju. 

“Svarīgi ir šādās situācijās vērsties pēc palīdzības, nevis mēģināt cīnīties pašam kā ar vējdzirnavām,” uzsvēra Kārkliņa un atgādināja, ka pēc palīdzības vērsties var pie ģimenes ārsta, kas ir tiesīgs gan nozīmēt medikamentus, gan sniegt konsultāciju par to, pie kāda speciālista doties. 

 

"Vai tas ir normāli?"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt