Psihoterapeite skaidroja, ka bezspēcības sajūta cilvēkos rada pretestību, – proti, ja nevar neko ietekmēt, tad vienkārši pretojas.
“Dažiem izjūta, ka es kaut ko ietekmēju, ir tad, kad eju bļaut.
Es vienkārši izbļaustos un jūtos, ka esmu kaut ko darījis, bet bļaušana neko neatrisina – ne sadzīves strīdus, ne pandēmiju,” sacīja Zande.
Daļa cilvēku jaunajiem apstākļiem ir pielāgojušies veiksmīgi un dzīvo diezgan normāli. “Daudzi arī uzsver, ka ir ļoti daudz jauna apguvuši pandēmijas laikā un dzīve ir nonākusi jaunā kvalitātē,” pauda Zande.
Taču ir arī cilvēku daļa, kas joprojām ļoti pretojas pārmaiņām un notiekošajam. “Tas rada lielu stresu. Ja nemitīgi pretojas, bļaujot, ka pandēmija neeksistē, un meklējot “Facebook” apstiprinošas ziņas tam, ka nekā nav un vakcinēšanās ir stulba, savu psihisko spēku ieliek cīņā. Taču no cīņas mēs nogurstam un tas stresu neaizdzen prom,” stāstīja psiholoģe.
Zande cilvēkus aicināja pārskatīt savus argumentus attiecībā uz vakcinēšanos. “Daudzi no mums, es tai skaitā neesmu [ar attieksmi]: “Urā! Skriesim potēties, cik tas ir jauki!”. Protams, ka es gribētu, lai manam organismam nebūtu nekādas blakus iedarbības. Es negribu zaudēt savas līdzšinējās ērtības, neviens to negrib. Bet laika gaitā ir jāpārskata par un pret argumenti, nevis caur to, ko vēlos vai nevēlos, bet – kādi ir ieguvumi un zaudējumi šīm izvēlēm. Laika gaitā daudzi cilvēki ir pārskatījuši savu attieksmi no “nē vakcinēšanai” līdz “ok, es to daru.”
Psihoterapeite uzsvēra, ka dzīvē nereti jāizšķiras starp divām nepatīkamām izvēlēm, ne vienmēr viena ir laba, bet otra slikta: “Nav vienmēr labas izvēles. Ja nevaru izvēlēties dzīvot laimē bez pandēmijas, tad mana izvēle ir darīt labāko kā indivīdam, lai sabiedrība, kurā esmu, plauktu šajos apstākļos. Katra indivīda lēmums vakcinēties vispirms ir sociālā atbildība pret savu kopienu, ārstiem, mūsu valsts ekonomiku un gala galā – sevi. Rūpes par sevi ir atbildība pret pārējiem, tas nav pašlabums.”
