Baiba Kušķe: Notikumi Ukrainā gluži likumsakarīgi rada lielu spriedzi un satraukumu arī Latvijas sabiedrībā, bet, kā zināms, šādas emocijas nav labi padomdevēji. Skaidrs, ka visiem cilvēkiem nederēs viena recepte, bet varbūt Jums ir kādi universāli ieteikumi, kā cilvēkiem attiekties pret šo situāciju?
Gunta Ancāne: Saprotamu iemeslu dēļ daudzi cilvēki ir emocionālā šokā. Ir noticis noziegums, pie tam starptautiskā līmenī. Un diezgan daudz valda tādas jūtas kā bezpalīdzība, bezspēcība – nu ko mēs varam šajā situācijā darīt? Neko taču mēs nevaram darīt! Viņi turpina savu noziegumu, un mēs esam bezpalīdzīgi. Tā pirmā šoka fāze ir saprotama, no tās mēs varam iziet tikai tad, kad mēs sākam domāt – vai tad ir tik liela tā bezpalīdzība?
Kad mēs sākam domāt, tad mēs redzam, ka tik traki nav. Dažādā veidā dažādas valstis iet palīgā un situāciju mēģina risināt.
Bet pats galvenais, ko domājot, mēs neapšaubāmi izdomājam, ka uzbrukums nav Latvijai, uzbrukums ir Ukrainai, un līdz ar to tā emocionālā šoka vietā mums varētu nākt līdzjūtība un žēlums par tām ciešanām, ko ukraiņi cieš, par tām grūtībām, kam viņi iet cauri, par to, kāds gribasspēks un kāda spēku mobilizācija ir nepieciešama šajā situācijā katram cilvēkam, lai cīnītos par savu personīgo izdzīvošanu vai visas valsts pastāvēšanu. Vienlaikus, es domāju, arī apbrīna un cieņa par visu to, kam ukraiņu tauta iet cauri.
Otra daļa šim jautājumam, kas pilnīgi skaidri iezīmējas – mums nav pamata būt panikā, mums nav pamata baidīties. Jo starptautiskie lielie spēlētāji ir pateikuši skaidri un konkrēti, bez šaubīšanās, ka, piemēram, diemžēl Ukraina nevar gaidīt militāru palīdzību no ASV, savukārt Latvijas teritorijā tiks aizstāvēta katra pēda, kā tas pieklājas pēc līguma katrai NATO dalībvalstij.
Tiklīdz mēs sākam domāt, mēs saprotam, ka mēs šobrīd esam ārpus apdraudējuma, bet par apdraudējumiem nākotnē runāt vispār nav jēgpilni, jo mums te var būt daudz un dažādu likstu un ķibeļu, bet raizēties par to šodien būtu amizanti.
Šeit nāk prātā Marka Tvena jaukais izteiciens, kad viņš, jau gados būdams, saka – es esmu vecs vīrs, un, ja jūs zinātu, cik daudz es esmu kreņķējies un raizējies par dažādiem notikumiem, kuri laimīgā kārtā patiesībā tā arī nekad nav notikuši.
Nu, tad lai mēs nebūtu tādas bažīgi trauksmainas personības, kas raizējas par to, kas varētu notikt, bet, visticamāk, nekad nenotiks, jo mēs tomēr esam NATO un mēs tomēr esam ES dalībvalsts, tad esam kontaktā ar realitāti. Tas pirmais, lai atgūtu līdzsvaru, ir sev to atgādināt.
Vai Jums ir kāds ieteikums, kā par šo Ukrainā notiekošo karu ģimenē runāt ar bērniem?
Noteikti runāt. Jo bērni jau tos faktus vairāk vai mazāk zina. No sociālajiem tīkliem, no sarunām ar draugiem – viņi ir labi informēti. Kā viņiem pietrūkst bez šiem faktiem un video redzētajiem notikumiem? Viņiem pietrūkst pieaugušo interpretācijas, kas tad īsti notiek. Un te būtu vajadzīgs, no psihiskās veselības viedokļa raugoties, labā kontaktā ar realitāti esoša vecāka – tēta, mammas, vectētiņa vai vecmāmiņas – mierīgs situācijas skaidrojums. Protams, ka tas būs ar noteiktu emocionālo nokrāsu. Adekvātas jūtas te varētu būt vairākas un dažādas. Nu, piemēram, stāstot par to bērnam, adekvāti būtu just par to dusmas – nu, kā var tāds noziedznieks pateikt, ka manas valsts intereses ir svarīgākas par visu citu valstu interesēm! Un par to mēs varam just dusmas, un daži jutīs un tā arī runās. Daži jutīs sašutumu, daži varbūt nicinājumu, nievas, cik tālu var nolaisties vienas valsts vadītājs. Dažādas jūtas varētu būt.
Tas, no kā es gan ieteiktu piesargāties – no tādu jūtu kā naids neapvaldītas demonstrēšanas, jo bērnam ir ārkārtīgi grūti panest naidīgu runu.
Ja viņš dzird naidīgu runu, viņš nobīstas. Vienalga, kurā vecuma grupā. Naidīgums apkārtējā vidē bērnam ir traumējošs.
Tā kā, esot kontaktā ar realitāti, vecāki bērniem vienkārši izstāsta notikumu būtību. Ļoti atklāti, bet bez ieiešanas tādās galējās emocijās kā naids vai pārbīlis, bet atbilstoši tam, kā tas, kurš runā, jūtas.
Vai nav tā, ka ir daļa sabiedrības, kas jūtot naidu pret agresoru, to pārnes uz krievu tautības cilvēkiem kopumā, aizmirstot, ka pašu krievu attieksme pret notiekošo ir ļoti atšķirīga?
To vidū, kas nosoda šo noziegumu, ir kā latvieši, tā krievi. Tāpat kā arī no latviešiem var dzirdēt, ka Putins ir darījis ļoti pareizi, un no krievu cilvēkiem tāpat. Daļa atbalsta un daļa neatbalsta.
Tautībai šai ziņā nekādā gadījumā nebūs nozīmes.
Ir taču krievu cilvēki, kas pašā Krievijā iet demonstrācijās, riskējot ar to, ka viņus apcietinās, spīdzinās, mocīs, ka viņi zaudēs karjeras. Es domāju, ka te ir runa par stipriem, domājošiem cilvēkiem. Un kaut kādā ziņā ‘’bojātiem’’, kuri nav pieraduši domāt, kuriem ir grūtības varbūt saprast un redzēt visu to plašo ainu.
Gudrie cilvēki saka – tas, kas tagad notiek, ir slikti, nehumāni, tas ir noziegums, un darām katrs, ko varam, nu, piemēram, citstarp, mēs varam ziedot.
Kā Jūs kopumā vērtējat Latvijas sabiedrības stāju visā šajā situācijā?
Ja es aizmirstu tos jocīgos rakstus dažos portālos, kas satur tādus jēdzienus kā ‘’bēgšana’’ un ‘’slēpšanās’’, nu, tas nav mūsu tautas cienīgi. Uzbrūk ukraiņiem, nevis mums! Bet, ja mēs šos jocīgos rakstus neņemam vērā, tad kopumā, es domāju, mēs esam brīnišķīgi kā vienmēr, katrs dara labāko, ko var. Kurš iet un dzied, kurš vienkārši dara labi savu darbu, kurš pārskaita naudiņu. Ko varam, to darām.
Bet ko vēl mums būtu labi šajā laikā darīt, domājot ne tikai par ukraiņiem, bet domājot pašiem par sevi. Un, proti, neko jau diži labu par mums tas neliecina, ka mums līdz šim brīdim nav uzcelta ārējā robeža un nav nostiprināta tā, lai mēs varētu justies kā civilizēta valsts. Tāpat dažādām nelaimēm mēs lieliski varam sagatavoties, sakārtojot savu izglītības sistēmu, sakārtojot medicīnas sistēmu, kas gadiem mums ir iepalikusi no Eiropas vidējā līmeņa. Patiesībā mēs esam vēl zem to valstu rādītājiem, kas nemaz nav Eiropas Savienībā, piemēram, Albānijā medicīnas budžets ir lielāks.
Tā ka, – jā, mēs katrs darām to labāko sev, ko mēs varam, mēs palīdzam ukraiņiem, cik mēs varam. Mūsu politiķi šobrīd ir brīnišķīgi – aktīvi, gudri, iniciatīvas bagāti ar drosmīgiem lēmumiem Ukrainas notikumu saistībā.
Mums nav pamata izsisties no tā ritma, kādā mēs esam līdz šim dzīvojuši, bet mums ir pamats darīt vairāk, mērķtiecīgāk, jēgpilnāk.
