"Depresīvie traucējumi līdz šim tikuši klasificēti jeb kategorizēti, izmantojot dažas kategorijas, bet mēs redzam, ka ar šīm kategorijām īsti nepārklājas, neizpildās visi nosacījumi pacientu gadījumā. [Redzam, ka] ir nepieciešamas vēl citas kategorijas, ka to skaits varētu būt daudz lielākas," norādīja Vanags.
Turklāt depresijas diagnosticēšanai nav vienotu mērinstrumentu. Lai noteiktu depresiju, tiek izmantotas apmēram 300 dažādas aptaujas, anketas, kuras lieto gan psihoterapeiti, gan psihologi, gan psihiatri, gan citi mentālās veselības speciālisti. Atšķiras arī galvenie simptomi – saskaitot kopā dažādos avotos, to ir vismaz 52.
"Tās vadlīnijas, kuras izmanto speciālisti, patiesību sakot, visai sašaurina speciālista iespējas vispār novērtēt vai diagnosticēt pacienta stāvokli. Instrumenti, ko mēs izmantojam, mēra to lietu atšķirīgi," atzina psihologs.
"Nozīmīga problēma ir arī, ka neviens no depresijas simptomiem nav tai specifisks, – tikai šo simptomu kopums tiek nosaukts par depresiju, bet patiesībā katrs no šiem simptomiem var izpausties kādu citu traucējumu gadījumā," norādīja Vanags.
Līdz ar to daudzas psihisko traucējumu kategorijas savstarpēji pārklājas, to robežas nav skaidri ieraugāmas vai nosakāmas. Tāpēc pēdējos gados arvien vairāk runā par individuālāku ārstēšanas pieeju.
"Pēdējos gados arvien vairāk un vairāk runā par tā saucamo psihopatoloģisko faktoru, ar to vedinot domāt, ka, ja cilvēkam ir grūtības funkcionēt, ir jāskatās uz viņa konkrētajām simptomu izpausmēm un jāmēģina palīdzēt,
mazinot simptomu ietekmi, bet pēc iespējas mazāk cenšoties viņu klasificēt vai ielikt kaut kādas slimības kategorijā, jo pēc būtības tās nav palīdzošas," skaidroja psihologs.
Tas saistīts ar visām ārstniecības metodēm, tostarp medikamentiem, jo, ieliekot pacientu konkrētā slimības kategorijā, tiek piešķirtas arī konkrētas zāles, kas depresijas gadījumā bieži nemaz nav efektīvas.
"Antidepresantu ražošana arī lielā mērā ir saistīta ar to, kā tiek klasificēti šie traucējumi. Psihofarmakoloģiskie preparāti tiek veidoti jeb ražoti, lai mazinātu konkrēto traucējumu izpausmes, bet kopumā pēdējo gadu lielie pārskati parāda, ka to efektivitāte ir ārkārtīgi zema, ko nevar salīdzināt ar citām saslimšanām. Rupji sakot, pusei gadījumu palīdz, pusei nepalīdz," norādīja Vanags.
Viņš skaidroja – visticamāk, rezultāti nav iepriecinoši, jo depresijas daudzveidība ir līdz galam nesaprasta, līdz ar to arī iespējamie paņēmieni un medicīniskās, psihoterapeitiskās tehnoloģijas nav spējušas tik labi pielāgoties.
Tas noved pie tā, ka cilvēku, kas vēršas pēc palīdzības, ārstēšana var būt ļoti ilga, kamēr tiek atrasta pareizā medikamentu un terapijas kombinācija, kas strādā un palīdz konkrētajā gadījumā. Nākotnē tas, iespējams, varētu notikt ātrāk, ja tiktu ražotas katram pacientam specifiskas zāles.
"Ir pētnieki depresijas jomā, kas uzskata, ka nākotnē būs jārada pacientiem specifiski preparāti. Proti, būs jāveido tādi preparāti, kas ir efektīvi un iedarbīgi konkrētajam pacientam ar konkrētajiem simptomiem. Tas izklausās vienkārši, bet patiesībā ir ārkārtīgi komplicēti. Individualizētu medikamentu radīšana ir ārkārtīgi dārgs process," stāstīja Vanags.
Psihologs atgādināja, ka gan faktoru kopums, kas rada depresijas traucējumus, gan depresijas "iznākums" un ietekme uz atlikušo cilvēka dzīvi var būt ļoti atšķirīga. Kādam depresija nozīmē nespēju doties uz darbu, bet cits būs gatavs strādāt visu nedēļu, lai nepaliktu vienatnē ar savām domām.
Turklāt pētnieki mūsdienās apšauba, vai depresijai vispār ir kāds viens cēlonis, norādot, ka drīzāk tā rodas savstarpēji mijiedarbojoties un sakrājoties vairākiem simptomiem, kad viens noved pie nākamā līdz brīdim, kad cilvēks pats ar tiem vairs nespēj tikt galā.
"Vienlaikus pētījumi rāda, ka vienai krietnai daļai, aptuveni 55% cilvēku, depresijas simptomi pazūd viena gada laikā paši no sevis,
vai varētu teikt, – neko nedarot, kad cilvēks neiet ārstēties un nesaņem speciālistu palīdzību," atklāja Vanags.
"Ir vairākas hipotēzes, kāpēc tā notiek, bet viena no vadošajām ir, ka, ja cilvēkam ir gani labi atbalsta resursi viņa dzīvē un viņš ir radis par savu psihisko veselību rūpēties, tad ar šo stāvokli, (protams, ne visos gadījumos), bet pie nosacīta smaguma līmeņa viņš var tikt galā, laikus saņemot atbalstu no tuviniekiem, izmantojot citas priekšrocības, ko piedāvā dzīve," skaidroja psihologs.
