Covid-19 pandēmija ir atstājusi paliekošu ietekmi uz sabiedrības fizisko veselību – ilgstoša rehabilitācija, hronisko slimību saasinājumu ārstēšana un ielaistas kaites, arī kavētas pārbaudes un nāves gadījumi bija tas, ko diemžēl radīja šis vīruss.
Vienlaikus jauns pētījums ASV par pieaugušajiem norāda, ka Covid-19 pandēmijas laikā mainījusies arī cilvēku personība un uzvedība.
Esam kļuvuši neirotiskāki, noslēgtāki, ar sliktākām spējām iekļauties sabiedrībā.
"Personības iezīmju izmaiņu attīstība dzīves laikā ir diezgan labi pētīta tēma, un pandēmijas konteksts tam deva patiešām neticamu mērogu, jo bija iespējams vērot un fiksēt, kā šāds globāla mēroga satricinājums, kas skar faktiski jebkuru cilvēku sabiedrībā, kādu iespaidu tas atstāj," uzsvēra Stokenberga.
Lielākoties pētījumu pamatā ir piecas izmērāmas un stabilas personības iezīmes – ekstraversija iepretim introversijai, emocionālā stabilitāte iepretī neirotismam, atvērtība pieredzei, apzinīgums un labvēlīgums. Kopumā dzīves laikā visas šīs iezīmes ir diezgan stabilas vai mainās paredzami un pakāpeniski cilvēka pieaugšanai.
"Tas nozīmē, ka, protams, dzīves laikā var mainīties tas, kā mana ekstraversija izpaužas, bet, salīdzinot ar saviem laika biedriem, ja es esmu bijis visekstravertākais savā klasē, tad, kad satiksimies salidojumā pēc 50 gadiem, protams, atšķirsies tas, ko mēs darām, bet es starp saviem klases biedriem joprojām būšu starp pašiem aktīvākajiem," skaidroja Stokenberga.
Savukārt ASV veiktais pētījums norāda uz savdabīgām izmaiņām emocionālās stabilitātes/neirotisma personības iezīmju kategorijā, kas iet pretēji ierastajam attīstības scenārijam.
"Tāda dabiskā attīstības trajektorija ir, ka neirotisms ļoti būtiski mazinās no pusaudžu gadiem līdz jaunam pieaugušajam, jo mēs apgūstam prasmes regulēt savas emocijas. Šobrīd pētījums rāda, ka īpaši jaunu cilvēku izlasē tādu kritumu neirotismā mēs nevaram samanīt.
Tas liek domāt, ka, iespējams, tas globālais fona stress ir aizkavējis, nav devis iespēju pavirzīties uz priekšu emocionālās stabilitātes virzienā, kas atspoguļojas mentālās veselības rādītājos," vērtēja Stokenberga.
Vienlaikus par ilgtermiņa rādītājiem spriest vēl ir pāragri, jo kopumā cilvēki ļoti labi spēj pielāgoties dažādām situācijām, arī dažādās vietās dažādas pieredzes smagums cilvēkus iespaido ļoti atšķirīgi.
"Vēl ir pāragri spriest, kā tas attīstīsies dzīves laikā, bet ir ideja, ka būs teritorijas vai vietas, kas būs cietušas smagāk. To mēs varēsim pateikt tikai pēc kāda laika," viņa atzina.
Savukārt Latvijas mērogā pētījumu uzmanība vairāk vērsta uz mentālo veselību, fokusējoties tieši uz bērniem un pusaudžiem, jo jaunus cilvēkus lieli satricinājumi iespaido vairāk. Pētnieki secinājuši, ka pandēmijas laiks būtiski traucējis sociāli emocionālo prasmju attīstību.
"Mēs salīdzinājām pusaudžu datus no Portugāles, Itālijas un Latvijas, un tas, ko varējām vērot, bija, ka tāda sociāli emocionālā mācīšanās, kā apzīmē to sociāli emocionālās kompetences attīstību, kam ir jānotiek līdz ar dabisku, normālu attīstības trajektoriju, – ir bijusi kavēta, ka ļoti daudzas no šīm prasmēm stāv uz vietas un neattīstās, lai gan gada laikā tām būtu bijis būtiski jāpakāpjas," skaidroja Stokenberga.
Turklāt dažās prasmēs, piemēram, prasmē veidot attiecības, novērojams pat kritums.
