Bieži vien terapijā risina kontrolējošas jeb atkarīgas attiecības. Rozā briļļu periodā bieži šķiet, ka ļoti regulāri zvani un ziņas, uztraukšanās, pat neliela uzmācība un sekošana līdzi ikdienas gaitām ir pozitīva īpašība partnerī, jo it kā liecina par uzmanību. Tomēr, ja negaidīti pārsteigumi ar ierašanos atrašanās vietā, izsekošana un greizsirdības scēnas kļūst arvien biežākas, turklāt mijas ar dažādiem absurdiem pārmetumiem, visticamāk, tas liecina par attiecību nelabvēlīgu gultni.
“Pašā gala posmā stāsts ir par to, ka tas, ko es vēlos kontrolēt, ir mana iekšējā trauksme, ka mani pametīs.
Ja skatāmies no šāda aspekta, atkarīgu attiecību pamata motīvs ir kontrolēt pašam savas emocijas, kas vispār nav iespējams – mēģinājums kontrolēt savas emocijas ir tas pats, kā censties ar savas gribas spēku apturēt caureju vai vemšanu,” skaidroja Putniece.
Viņa norādīja, ka emocijas ir iespējams atpazīt, nosaukt vārdos un mēģināt regulēt tā, lai citiem paustu pieņemamā veidā, bet, ja tas neizdodas vai pie tā netiek strādāts, tas izpaužas problēmās partnerattiecībās.
Turklāt, kamēr cilvēks pats neapzinās, ka arī pats ir atbildīgs par netīkamu attiecību modeļa veidošanu, arī nākamās un aiznākamās attiecības būs neveiksmīgas.
“Diezgan tipiski šādās attiecībās ir, ka es ļoti vainoju otru, ka vainīgs ir tikai tas otrs.
Kamēr neieraugu arī savu atbildību, ka arī man rodas gan aizvainojums, gan dusmas, respektīvi, kamēr es nestrādāju ar savām emocijām, es kāpšu uz viena un tā paša grābekļa, jo es ieeju upura pozīcijā,” skaidroja Putniece.
“Upura pozīcija ir tad, kad es tomēr nosaku, kā rīkosies gan uzbrucējs, gan glābējs, jo tieši upuris ir tas, kurš diriģē parādi un nosaka, kā pārējie spēles dalībnieki rīkosies. Tāpēc jau sastapšanās ar sevi ir ļoti sāpīgs moments terapijā ikvienam,” viņa piebilda.
Attiecībām nepalīdz arī vēlēšanās tās idealizēt.
Vēloties padarīt attiecības saviem ideāliem atbilstošas, cilvēki bieži neredz, ka kļūst pieprasoši, kategoriski, uzstājīgi.
Tas gan liecina par zināmu bērnišķīgumu, vērtēja psiholoģe, jo nobriedis cilvēks pietiekami labi saprot, kas viņam ir vai nav vajadzīgs, un pietiekami atklāti spēj par to runāt ar partneri. “Ja mēs esam tādās ļoti sadomazohistiskās attiecībās, kas arī ir viens no elementiem atkarīgās attiecībās, mēs viens otru ļoti intensīvi vainojam par trūkumiem, ko viens otrā ļoti ātri atrodam. Veselīgu attiecību fokuss tomēr ir, ka mēs, redzot viens otrā tos trūkumus, nevis tos pārmetam, bet sākam viens otram pozitīvā veidā norādīt uz resursiem, ar kuru palīdzību varam kā komanda labāk sadarboties,” uzsvēra Putniece.
Kopumā, vērtējot kontrolējošas un atkarīgas attiecības, runa vienmēr ir par veselīgo robežu, jo arī veselīgai atkarībai vienam par otru patiesībā ir jābūt.
“Nevar tā būt, ka mani pilnīgi nevienā veidā neinteresē, nesaista un nenodarbina jautājums, vai un kas notiek ar manu partneri, jo tad patiešām ir ļoti nopietns pamats jautāt, kas tad ir iemesls, kāpēc tu esi kopā ar šo cilvēku?” atzina psiholoģe.
