Panorāma

«Reaton» pieķerts nelegālā ārvalstnieku nodarbināšanā

Panorāma

Dominē B tipa gripa, ilgs līdz aprīlim

Autisms vai šizofrēnija?

Psihiatru vidū neskaidras robežas autisma un šizofrēnijas noteikšanā

Pēc izrakstīšanas no Bērnu psihiatrijas klīnikas kāds bērns saņēmis divus atzinumus – vienā diagnoze “autisms”, otrā - “šizofrēnija”. Vecāki apjukuši, jo ārstēšanas veids katrā no gadījumiem atšķiras. Nedaudzo Latvijas bērnu psihiatru vidū viedoklis par to, cik katra no šīm diagnozēm ir izplatīta, atšķiras – to Latvijas Televīzijai atzīst vairāki uzrunātie bērnu psihiatri, taču intervijai par šo tēmu piekrīt vien daži.

Autisms ir attīstības traucējums, kas var ietvert, piemēram, atraušanos no realitātes, neordināras reakcijas uz situācijām un grūtības kontaktēties ar apkārtējiem. Autisms var būt diagnoze pati par sevi, bet var izrādīties arī viens no simptomiem smagākai diagnozei – šizofrēnijai, kuras izpausmēs var ietilpt arī, piemēram, halucinācijas un ticība īstenībai neatbilstošām idejām. Simptomi abām slimībām pārklājas.

Taču ārstēšana atšķiras. Autisma gadījumā lielāks uzsvars ir uz psihoterapiju, sociālu rehabilitāciju, īpašām mācību programmām, medikamentus lietojot vien atsevišķos gadījumos. Tikmēr šizofrēnijas ārstēšanā zāļu lietošanai ir daudz lielāka nozīme. Latvijas bērnu psihiatru vidū viedoklis par to, kura no diagnozēm sastopama biežāk, stipri atšķiras.

Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs pārliecināts, ka daudzi autiski cilvēki pašreiz dzīvo ar šizofrēnijas diagnozi, un, viņaprāt, tas saistīts ar ārstu izglītību.

Daļa pašreizējo speciālistu studējuši padomju laikā, kad dominējusi Krievijas psihiatrijas skola.

“Tie paši simptomi un tās pašas izpausmes, tās pašas grūtības bērniem ar autiskā spektra traucējumiem tolaik tika interpretētas kā šizofrēnijas agrīns sākums, un arī diagnozes attiecīgi bija juvenila vai agrīna šizofrēnija,” saka bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. “Tie priekšstati par dažādu traucējumu diagnostiku, ārstēšanu lielā mērā atšķiras arī no Rietumu psihiatrijas skolas, kurā mēs pašlaik eksistējam un strādājam,” stāsta Bezborodovs.

Bērnu psihiatres Ijas Cimdiņas ieskatā, pie tik līdzīgiem simptomiem pareizas diagnozes noteikšanā nozīme ir ārsta stāžam un klīniskajai pieredzei,

jo ir gadījumi, kad sākotnējās autiskās izpausmes vēlāk progresē šizofrēnijā. Diagnozes mēdzot atšķirties arī tādēļ, ka pats bērns vai vecāki – aizspriedumu vai citu iemeslu dēļ – uzreiz neizstāsta ārstam visu. “Aiziet tas pats bērns arī uz tālāku izmeklēšanu pie nākamā speciālista, un atklājas  ļoti svarīgas lietas, ko viņš nav pirms tam pateicis. Pat uz uzdotu jautājumu viņš ir atbildējis vai nu izvairīgi vai pat nepatiesi, un tas maina kopumā skatījumu uz situāciju un norisi,” norāda Cimdiņa.

Taču saglabājas jautājums – ja diagnoze un līdz ar to ārstēšanas veids - var būt atkarīgs no ārsta izglītības, stāža, uzskatiem - vai rezultātā nevar ciest pacients, saņemot mazāk piemērotu ārstēšanu?

Diagnoze nav zīmogs uz mūžu – to, tāpat kā ārstēšanas paņēmienus, laika gaitā var mainīt, ja nozīmētā terapija nestrādā, norāda psihiatre Iveta Ķiece. “Un tas jau pat nav būtiski, kāda būs diagnoze. Galvenais ir viņam palīdzēt!” uzsver Ķiece. Viņa gan atzīst, ka ne vienmēr laikus var tikt pie ārsta.

Galvenais ir vērot pacienta progresu – uzskata arī psihiatrs Elmārs Tērauds. Viņš diagnozes izvēlē iezīmē arī sociālu noti. Proti, nosacīti “tīru” autismu tiešām vairāk ārstē ar psihoterapiju un sociālu rehabilitāciju, nevis medikamentiem. Taču bieži runa ir par kombinētiem traucējumiem, kas tomēr prasa arī, kaut nelielu, tomēr medikamentu lietošanu. Vajadzīgās zāles abām diagnozēm ir vienādas, taču – valsts tās kompensē tikai pie diagnozes “šizofrēnija”.

“Varētu likties, ka tā nenotiek, bet tā notiek kādreiz, ka diagnoze tiek pakārtota arī sociālo jautājumu risināšana,” saka Tērauds. “Ir nepieciešama savlaicīga diagnostika, ir nepieciešama piekļuve pie mediķiem, pie bērnu psihiatra, pie rehabilitācijas speciālistiem, pie ģenētiķa. Arī pie bērnu neirologa, pie internista. Jo bieži vien šīs problēmas ir ļoti kompleksas. Un tikai pēc tam jau ir jautājums – dzert zāles, nedzert zāles,” klāsta Tērauds.

Šajā gadījumā situācija vairākkārt atduras pie vairākkārt izceltas valsts līmeņa problēmas – rindā pie bērnu psihiatra var nākties gaidīt mēnešiem. Līdz ar to pacienta progresa vērošana un ārstēšanas veida pielāgošana arī ir stipri ierobežota.

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti