Tērauds atzina, ka mūsdienu sabiedrības ieguvums un vienlaikus posts ir iespēja visu ātri atrisināt. Pacienti, ierodoties pie ārsta, gaida, kad tiks dots padoms, izrakstīta recepte un nedēļas laikā problēma atrisināsies.
Bieži vien pacienti lāgā pat nesadzird ārsta teikto par to, ka depresijas ārstēšanai jāievēro balanss visās lietās - varbūt jāmaina dzīvesveids vai diēta, jāsāk sportot, jāpielāgo darba apjoms un jābūt kopā ar ģimeni un draugiem.
Arī sociālantropoloģe Agita Lūse vērtēja, ka ļoti nozīmīgs faktors slimības izplatībai mūsdienās ir laiks. Cilvēki neatļaujas būt noguruši vai skumji – pat sēras vairs netiek izdzīvotas aiz bailēm zaudēt produktivitāti un rādītājus konkurences apstākļos.
Tērauds norādīja, ka nav pareizi jaukt terminus un apgalvot, ka depresiju mūsdienās iespējams saķert kā gripu. Depresija kā slimība vienmēr ir pastāvējusi, un tā skar salīdzinoši mazu skaitu cilvēku. Taču, ja nosaukumu attiecina uz situāciju, kas saistīta ar pārstrādāšanos, ar skumjām un smagām sadzīves un stresa situācijām, tad tās izplatība ir krietni lielāka.
“Domāju, ka depresijas kā slimības biežums nav palielinājies, taču depresijas kā reakcijas uz pārslodzi vai citiem apstākļiem – pieaudzis daudzkārtīgi,” vērtēja Tērauds.
Lūse piekrita, ka par depresijas epidēmiju vai tās saķeršanu var runāt tikai ļoti pārnestā nozīmē, tomēr kā metafora tā darbojas. Proti, cilvēki jūtīgi reaģē uz valodu, kādu lieto laikmeta sabiedrība un medicīna. Parādoties lielam skaitam materiālu un zinātnisku pētījumu par konkrētu slimību, cilvēki mēģina to attiecināt arī uz savu pieredzi. Turklāt dažkārt cilvēki depresijas stāvoklī saskata risinājumu bezizejas situācijai – nonākot sevišķi sarežģītos sadzīves apstākļos, rodas iespēja attiecināt uz sevi diagnozi un saņemt zāles vai īpašu attieksmi, piebilda antropoloģe.
Pēc Tērauda teiktā, depresija jāuzlūko kā kompleksa situācija, tai ir sociāli, medicīniski, psiholoģiski, antropoloģiski un pat suicīdi aspekti. Gadījumos, kad ar diagnozi apzīmē slimību, tie ir smagi psihiski traucējumi, un depresīvais stāvoklis cilvēka dzīves laikā mēdz vairākkārt atkārtoties. Pārslodze, bezmiegs, stresa situācijas, kas parasti kalpo kā palaidējs depresijai, parasti pasliktina šādu stāvokli un izsauc jaunu slimības posmu. Savukārt cilvēks, kuram nav konstatēta saslimšana, ar laiku spēj pārvarēt nomāktību. Lielu lomu atveseļošanās procesā spēlē sabiedrības un tuvinieku atbalsts.
Ziņots, ka Latvijā tūlītēja depresijas ārstēšana ik gadu nepieciešama aptuveni 70 tūkstošiem cilvēku, tomēr palīdzību saņem tikai astoņi tūkstoši. Cilvēki baidās no sabiedrības nosodījuma un negrib doties pie ārsta, jo nevēlas atzīt, ka viņiem ir psihiska saslimšana. Savukārt tie, kuri izārstējušies, stāsta, ka pat tad, kad pirmais solis ir sperts, joprojām jāturpina apkārtējiem pierādīt, ka saslimšana nav “iedomas”.
