Psihiatrs: Bērniem par globālām nelaimēm ir jāstāsta godīgi, sniedzot drošības sajūtu

Somu bērni, īpaši pusaudži, aktīvi seko politikai internetā, un ir satraukti par notikumiem pasaulē. Turku Universitātē veikts pētījums liecina, ka visvairāk somu bērnus satraukušas ziņas par notikumiem Ukrainā, jo, stāstot par Ukrainu, vienmēr tiek minēta Krievija. Bērni zina, ka Krievija ir valsts kaimiņos. Vecākiem un skolotājiem ne vienmēr ir skaidrs, vai un kā ar bērniem runāt par skumjām un šokējošām ziņām medijos.

Norādes un ieteikumi, kā ar bērnu runāt par šokējošiem notikumiem pasaulē, atrodamas gan Somijas Izglītības pārvaldes veidotajos materiālos, gan Mannerheima Bērnu labklājības savienības mājaslapā.

Somijas vadošais bērnu psihiatrs, organizācijas „Glābiet bērnus” galvenais ārsts un medicīnas zinātņu doktors Jari Sinkonens intervijā Latvijas Radio stāsta, ka 2004. gada cunami aktualizēja jautājumu par to, ko bērniem vajadzētu redzēt vai uzzināt un ko – nē.

Toreiz katastrofā aizgāja bojā 179 somi. Tā bija miera laika lielākā nelaime, kas skārusi nāciju. Bija Ziemassvētku brīvdienas. Atkal un atkal vērojot cunami iznīcinošo vilni un mirstošos cilvēkus televīzijā, pieaugušie neaizdomājās par to, ka tam visam seko līdzi arī bērni.

Ja ir kaut kas briesmīgs, kas tiek daudzas reizes rādīts, vismaz mazākos bērnus ir iemesls novirzīt uz rotaļām savā istabā. Nevajag ļaut skatīties šausmu bildes – tā ir viena lieta, par ko vecākiem ir jādomā,” stāsta Sinkonens.

„Tas, kā par sliktām ziņām runāt ar bērnu, ir ļoti atkarīgs no bērna vecuma. Mazie bērni vienmēr grib zināt, vai mums, vai arī man ir iemesls uztraukties: vai pie mums arī nāks cunami vilnis vai Ukrainas krīze, vai Parīzes uzbrukums? Vai mēs arī esam briesmās? Piecgadnieks vai septiņgadnieks nesaprot, kur ir Parīze. Varbūt bērns pat ir bijis Parīzē, bet viņam ir grūti stādīties priekšā attālumu, jo līdz Parīzei taču ir tikai divu stundu lidojums,” bērnu izpratni par lietām skaidro Sinkonens.

Vecākiem jārēķinās ar to, ka šokējošu ziņu vai pasaules katastrofu dienās bērns biežāk meklēs iespēju apsēsties klēpī vai blakus. Bērni vēros, vai arī vecāki ir uztraukušies. Vecākiem nevajadzētu bērnus lieki satraukt. Tas gan nenozīmē, ka bērnam ir jāmelo.

„Pirmkārt, ir labi jāpazīst savs bērns. Jāzina, vai bērns ir bailīgs un jūtīgs. Ir jāatbild uz bērna uzdotajiem jautājumiem. Tas ir jādara godīgi, bet nav jāiet tālāk dziļumā, skaidrojot, piemēram, radikālā islāma konfliktu vēsturi vai tamlīdzīgi. Mazs bērns neko daudz no tā nesapratīs. Svarīga ir vaļsirdība. Nevajag melot un mānīties,” norāda Sinkonens.

„Kad kaut kas tāds jāskaidro skolas klasē, nopietni jāņem vērā, ka bērni ir ārkārtīgi dažādi,” uzsver psihiatrs. „Klasē ir draiski puikas, kas domās sēž slēpņos un šauj kā savās kara spēlēs datoros. Klasē ir arī citādāki zēni un meitenes, kurus joprojām aizkustina pasakas un animācijas filmas. Skolotājam šī dažādība ir jāatceras,” viņš norāda.

„Ar desmitgadniekiem vai divpadsmitgadniekiem, protams, skolā jau var runāt par to, ka šobrīd pasaulē ir saspīlējumi un konflikti. Klasē var kopā pārrunāt, kā no šādām situācijām varētu atbrīvoties, ko mēs šeit un tagad varam izdarīt, lai apturētu, piemēram, rasismu. Nevajadzētu radīt tuvojošos briesmu sajūtu. Ir svarīgi nomierināt bērnus un atgādināt, ka šie ir atsevišķi gadījumi un mums briesmas nedraud. To vēlas dzirdēt jebkura vecuma bērns: tagad mums satraukumam nav pamata,” attieksmi pret bērniem skaidro Sinkonens.

Jautāts par to, ko darīt ar daudzu ģimeņu tradīciju noskatīties kopā vakara ziņu izlaidumu, Sinkonens atbild, ka pusdeviņos vakarā bērniem jau jāatrodas savās gultās.

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti