Lauksaimnieki jau ir pauduši bažas par ziemājiem un augļu kokiem, kas varētu ciest no kailsala. Savukārt, ko aukstums nodara bioloģiskajai daudzveidībai kopumā? Piemēram, kas notiek kukaiņu pasaulē laikā, kad zemi neklāj bieza sniega sega, bet temperatūra noslīdējusi krietni zem nulles?
Melecis: Dzīviem organismiem ir ļoti daudzveidīga pielāgošanās zemām temperatūrām, vislielākie rekordisti ir mikroorganismi - tie spēj paciest temperatūras pazemināšanos līdz -273 grādiem. Kukaiņi, protams, nevar izturēt tik zemas temperatūras, bet arī viņiem ir dažādi pielāgojumi. Piemēram, tie, kas ziemā pārdzīvo diapauzi, būtībā ir kūniņas vai pat olas stadijā, viņiem aukstums kaitē mazāk nekā pilnīgi nobriedušiem kukaiņiem. Daudzi kukaiņi pārziemo zemsedzē un, ja ir neliela sniega kārta, tad tā temperatūras starpība ir diezgan liela, salīdzinot ar gaisa temperatūru.
Vai, ņemot vērā, ka šobrīd sniega tikpat kā nav, kukaiņi ies bojā?
Protams, tad augsne sasals dziļāk.
Un ir tādas kukaiņu sugas, kas, klimatam kļūstot siltākam, ienāk Latvijā no dienvidiem, tad tādām sugā šis periods ir nāvējošs. Tāpat arī daudziem dārzniekiem pavasarī atklāsies, ka neziedēs vairs viens otrs augs, kas būs gājis bojā aukstuma ietekmē.
Vai kalsala dēļ vasarā varētu būt mazāk ērču?
Ērces ir ļoti izturīgi posmkāji un viņas ļoti sekmīgi var pārziemot arī -20 grādos.
Vai šie laika apstākļi meža zvēriem ir pateicīgi barības meklējumiem?
Zvēriem šie apstākļi ir ideāli, viņiem nav jākašņājās pusmetru dziļā sniega kārtā, lai atrastu ko ēdamu.
Un, ja pavēro zīlītes, viņas nemaz pārāk nemeklē barotavas, jo barību šobrīd atrod dabā. Viņas apseko koku mizas un spraudziņas, dažādas augu atlieku kaudzes un tur arī atrod barību pagaidām, kamēr nav sniega. Sniega sega ir faktors, kas jebkuram dzīvniekam, kas šeit dzīvo, rada problēmas, viņam ir jārokas un jāmeklē barību. Citiem gan tas ir pozitīvs faktors, jo viņi var sniega segā paslēpties. Piemēram, peļveidīgie grauzēji visu ziemu ir aktīvi un šiverē zem sniega alās, arī irbes bieži ierokas sniegā un pārlaiž sala periodus, bet citreiz viņas tur iesalst, jo pa virsu rodas sērsna un putns netiek ārā un sasit galvu tā, ka tā asiņo.
Ilgā rudens ietekmē decembrī cilvēki varēja mežā atrast gailenes decembrī vai dārzā no zemes lienam krokusus. Vai tas kaut kā mainīs situāciju pavasarī un uz Lieldienām, piemēram, vairs nebūs pūpolu?
Es domāju, ka tā tas gan nenotiks. Daudzām populācijām ir tāda spēja - viena un tā pati suga, bet uzzied dažādos laikos. Viena daļa šo te augu uzzied mēnesi vai nedēļu agrāk, bet cita daļa vēlāk, un jautājums ir, kāpēc tas tā ir, ja tā ir viena suga. Izrādās, daba ir ļoti gudra, jo agrāk ziedējušiem augiem nebūs konkurences, tie varēs ātrāk nobriedināt sēklas un izsēties un tādējādi pavairot savu sugu, bet viņiem ir risks, jo var uznākt sala periods un viss var aiziet bojā.
Taču te daba ir parūpējusies par to, ka visa populācija neaiziet bojā un sāk ziedēt šie rezerves augi, kas aizstāj iztrūkumu negaidītā sala dēļ. Un, ja tas krokuss ir izdīdzis un tagad nosalis, tad, protams, pavasarī tas atkal neziedēs, bet izziedēs citi, kas nav ziedējuši.
Vai šī novēlotā ziema un ilgais kailsals ir neparasti laika apstākļi pēdējo gadu laikā?
Es domāju, tas ir ļoti raksturīgi šai gadsimta daļai. Ir ilgi un silti rudeņi, bet ziema pārbīdās uz gada sākumu un ļoti iespējams, ka martā, kad gaidīsim jau siltumu var iestāties arī nepatīkami sala apstākļi. Daba pati pielāgosies šai nobīdei, bet cilvēkam pašam jāparūpējas par sevi un saviem kultūraugiem, apkopjot tos.
