Profesore Ancāne: Šī krīze izgaismo katra cilvēka brieduma pakāpi

Daudziem šī bija pirmā nedēļa, kad pēc mājās pavadītiem diviem mēnešiem nācās atgriezties darbā klātienē. Lai arī sākumā bija grūti pierast pie pašizolācijas, arī iziešana no šī stāvokļa daudziem sagādā raizes un emocionālu diskomfortu. Ko par katru no mums liecina izjūtas, ar kurām šobrīd nākas saskarties, un ko no šīs krīzes varam mācīties, intervijā LSM.lv stāstīja ārste psihoterapeite, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja, profesore  Gunta Ancāne.

Kad sakās ārkārtējā situācija un darbs no mājām, daudziem bija stress. Kad ir nojaušams, ka šai kārtībai pienācis gals un drīz, iespējams, būs jāatsāk strādāt klātienē, cilvēkiem atkal ir stress. Kādēļ tā?

Ir vērts paskatīties plašāk. Cilvēkiem ir uztraukums par vīrusu kopumā. Ieviesti jauni noteikumi, tiek piedāvāti uzvedības modeļi un iespējas sevi pasargāt. Taču tas viss ir lielā neskaidrības mērcē. Gudrākie ārsti saka, ka mēs joprojām daudz ko nezinām. Cilvēkus neziņas situācijas vienmēr ir biedējušas, šī ir viena no tādām.

Var novērot, ka daļai cilvēku esošā situācija šķiet satraucošāka, bet citi šo laiku pārcieš vieglāk.

RSU Psihosomatikas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja, profesore Gunta Ancāne.
Emocionālas krīzes situācijas izgaismo cilvēka personības spēku, brieduma pakāpi. Cilvēki, kuri ir mazāk nobrieduši, mazāk strādājuši ar savām jūtām un nepazīst tās tik labi, kā to vajadzētu, reizēm nejūt neko citu kā satraukumu vai trauksmi. Ja šie cilvēki atnāk pie ārsta, tad ir iespēja izanalizēt un saprast, ka satraukuma pamatā varbūt ir izteikta bezpalīdzības izjūta, kas šim cilvēkam ir bijusi raksturīga viņa dzīvē atkārtoti. Cilvēkiem ir ērti savu nemiera vai iekšēja līdzsvara trūkumu saistīt ar loģiski saprotamiem faktoriem, piemēram, Covid-19, bet reizēm tas var būt tikai iegansts.

 

Šis laiks izgaismo, cik daudz katrs ir nobriedis. Ar krīzēm dzīvē nemitīgi sastopas ikviens. Ja cilvēkam ir pieredze, ka viņš spēj to tām iziet, kļūstot gudrāks un spēcīgāks, caur katru nākamo iespējams virzīties jēgpilnāk un vieglāk. Šādam cilvēkam mazāk draud dažādas atkarības un slimības,  kas var piemeklēt tos, kuri nespēj no krīzes izkļūt. Bērniem emocionālas krīzes situācijās ļoti tipiski ir uzvedības traucējumi, par ko vecāki mēdz teikt - kā viņš uzvedas, ir niķi! Tas liecina par emocionālu diskomfortu. Vecākiem būtu labi tos nesaukt par niķiem, bet censties saprast, kāds bērnam ir diskomforta iemesls.

Tātad bērnības pieredzei ir liela nozīme tajā, kā cilvēks spēs pārciest krīzes situācijas?

To visu nosaka pirmā pieredze. Cilvēks savā ziņā piedzimst kā "tabula rasa" (kā balta lapa - red.). Sinapses (neironu saskares vietas - red.) galvas smadzenēs ir, bet tās nav iedarbinātas. Šīs savienojuma vietas var iedarboties tik daudzos veidos kā zvaigznes debesīs - tūkstošiem veidos. Bērni, kuri piedzimst izsvērtiem vecākiem, kuru mājās ir silta, mīloša atmosfēra, būs citādāki nekā tie, kuri piedzimst atšķirīgiem vecākiem. Ja bērnam nokrītot, vecāki reaģē mierīgi, uzsmaida un mudina piecelties, viņš gūst pieredzi, ka problēmas iespējams pārvarēt un to var izdarīt mierīgā veidā. Viņi dodas pa dzīvi un priecājas. Bet ir arī skumjās versijas, kad vecākiem ir trauksmaina, bažīga personības struktūra, un, bērnam nokrītot, viņi saka: “Es tev teicu, ka tā būs!” Viņi bērnā rada bailes. Vecāku bailes un kauns par to, ko teiks citi, bērnam var likt sajusties kā  sliktuma iemiesojumam. Tā veidojas pieaudzis cilvēks ar pārliecību, ka viss viņu apdraud, vai cilvēks, kurš uzskata, ka var tikt galā ar problēmām.

Ko lai dara pieaugušais, kurš vairs nevar izmainīt savu bērnību?

Palīdzēt var psihoterapija. Labs ārsts psihoterapeits darbojas kā neiroķirugs. Tā ir ļoti dziļa ārstniecības metode, kā rezultātā mainās personības struktūra un veidojas jauni savienojumi starp sinapsēm – citādi nav iespējams panākt, ka cilvēks jutīsies labāk.

Atgriežoties pie sarunas par esošo krīzi – daļai cilvēku šķiet, ka, atkal dodoties uz darbu klātienē, pazudīs brīvība, kāda ir, strādājot attālināti. Cik šī brīvība ir iedomāta un cik reāla?

Par šo jautājumu varētu uzrakstīt grāmatu, te nav vienas atbildes. Tās variējas atkarībā no dažādiem apstākļiem. Pati profesija daļēji nosaka atbildi uz jautājumu. Nākamais fakts ir darbinieka kā cilvēka attieksme pret darbu. Ir cilvēki, kas ir savā vietā, priecīgi dara savu darbu, un viņu uzmanības centrā būs darba kvalitāte.

Ir arī cilvēki, kas strādā tikai, lai pelnītu naudu, un viņi uz darbu nedodas ar prieku. Es negribu uzreiz teikt, ka tie ir "slinki" cilvēki. Viņi vienkārši uz darbu nedodas ar prieku, un šiem cilvēkiem būšana mājās var nozīmēt brīvību nedarīt to, kas nepatīk.

Ir plusi un mīnusi strādāšanai gan attālināti, gan klātienē. Domāju, ka katrā profesijā un darba vietā būtu vērts nākotnē apvienot abus. Es aicinātu visiem sanākt kopā, izrunāt un mainīt savu līdzšinējo darba stilu.

Pēc pašizolācijas cilvēkiem var šķist bezjēdzīgi pavadīt laiku ceļā uz biroju un atpakaļ vai pošoties darbam. Kā rīkoties, ja pārņem šāda bezjēdzības izjūta?

Es nedomāju, ka ar to vajadzētu sadzīvot tādā nozīmē, ka mēģināt to apspiest. Pirmā cilvēka reakcija uz apkārt notiekošo ir vienmēr emocionāla un sajūtu līmenī - piemēram, piedurot roku karstai plītij, vispirms ir sajūtas. Mēs atraujam roku un tikai pēc tam domājam, ka tas ir jādara, lai negūtu milzīgus apdegumus. Roka sen ir atrauta, un tikai tad pieslēdzas prāts. Es aicinātu uzticēties savām pirmajām emocijām - ja ir šī bezjēdzības izjūta, par to ir jārunā ar savu darba vadītāju. Ja saruna būs par būtību, kurš vadītājs izvēlēsies nerunāt par to? Atturēt no šādas sarunas var likt izjūta, ka mums nav tiesības vai brīvības.

Kur smelties drosmi sarunai ar vadītāju, ja cilvēkam  tomēr nav pārliecības, ka viņš var paust viedokli? Arī psihoterapijā?

Protams, jo tas ir emocionāls traucējums, ja cilvēks jūtas bezjēdzīgi, saprot, ka tas nedara labu ne pašam, ne vadītājam, bet viņam no ģimenes nāk līdzi kāds smagums, kura dēļ paštēls nav tik stabils, lai ietu un runātu. Tā ir situācija, kurā cilvēks izvēlas būt zemākā pozīcijā, uzskatot, ka viņa viedoklis nav tik svarīgs. Cilvēks nezina, kas notiks - iespējams, viņa viedokli uztvers ar lielu cieņu, bet viņš izfantazē pretējo. Tā pamatā ir vecāku attieksme pret bērnu bērnībā - viņš ir pieradis, ka viss, ko viņš bērnībā darīja, bija slikti un nepareizi. Ja pēc kaut kā sniedza rociņu, vecāks teica: “Nē, to neņem, es tev iedošu ko citu!” Vienmēr mamma zinās labāk, kas jādara.

Ja situācija nav tik smaga un vienkārši ir jāpārvar pirmais mulsuma brīdis, tad drosmi var meklēt sevī caur domu gājienu, ka mums ir pienākumi un arī tiesības. Justies fiziski un emocionāli labi ir ne tikai mūsu tiesības, bet arī pienākums. Varbūt šī doma var palīdzēt brīžos, kad ir emocionāls diskomforts.

Vai drosmi sarunām var mācīties, trenējoties caur maziem soļiem un situācijām, kur nebūtu paudis savu viedokli iepriekš?

Drosme raksturo psihisko veselību. Ja cilvēks ir psihiski vesels, viņš ir arī pietiekami drosmīgs. Daudzi filozofi ir teikuši, ka drosmes kā tādas nav - ir cilvēks, kurš noteiktajā situācijā spēj pārvarēt savas bailes.

Tiem, kas ir psihiski veseli, pirmajās reizēs ir mazas bailītes, piemēram, kad bērnu pirmajā reizē uzrunā audzinātāja un viņš gūst patīkamu pieredzi, redz, ka viņam iedod roku, jauki parunā. Es sajutu abpusēju cieņu, šī pieredze ir manās smadzenēs, un tā seko arī attiecībās ar darba devēju. Pirmajā reizē var būt nelielas bailes, bet esmu pieredzējis, ka var gūt labu sajūtu. Daudziem ir grūti tikt pāri bailēm, ja to ir pataloģiski daudz. Tādā situācijā būtu nežēlīgi teikt, ka ir jātiek pašam pāri - tā ir ārstējama lieta. Pataloģisku baiļu intensitāti ārsts smadzenēs var samazināt līdz normālam daudzumam, visas jūtas normālā daudzumā ir labas un nepieciešamas.

Citi pauž bažas, ka pēc atgriešanās darbā klātienē darba devējs varētu kļūt prasīgāks, jo divus mēnešus esam bijuši izdzīvošanas režīmā, bet nosacīti normālajā ritmā jārāda labāks sniegums. Arī tas liecina par iekšēju nedrošību?

Tas izklausās pēc trauksmainas personības emocionāliem traucējumiem - vispirms izdomā problēmu, ko pēc tam sāk prātā jau risināt. Kādā filmā bija labi parādīts trauksmaini bažīgs dzīvesstils - ir vakars, tēvs ar māti dodas gulēt un pārrunā faktu, ka dēls vēl nav pārnācis mājās. Kas ar viņu varētu būt gadījies? Telefonu arī neceļ. Tā viņi aizrunājas līdz tam, ka dēls iekļuvis nelaimes gadījumā un sāk plānot bēres, pēc tam abi vēl sastrīdas par to, kā bēres būtu jārīko. Tad pēkšņi dēls ierodas mājās un situācija tiek atrisināta. Cilvēki ar pastiprinātu trauksmes izjūtu tā skatās uz visu dzīvi - ar šausmām un apdraudētības izjūtu. Kāpēc lai vadītāji būtu kļuvuši prasīgāki? Viņi ir tādi paši cilvēki kā ikviens, arī viņi ir gājusi cauri šai krīzei. Visā visumā cilvēki ir jauki. Darba vietā visi vēlas, lai viss izdodas un lietas iet uz priekšu. Mēs mēdzam padarīt cilvēkus šausmīgākus.

Interesants ir novērojums, ka darbinieki attālinātās sapulcēs jūtas atraisītāki un brīvāki izteikties. Iespējams, iemesls ir tāds, ka šādā formātā visi jūtas vienlīdzīgāki - nav tik labi redzama ķermeņa valoda, nav īpaša telpas novietojuma, kad kāds stāv priekšā. Vai šo pieredzi var pārnest uz darbu klātienē?

Tāds varētu būt aicinājums cilvēkiem - paņemt šī izjūtas un ķermenisko sajūtu, nepazaudēt to un  pārnest uz sapulci klātienē! Kāpēc lai cilvēkam mainītos pašcieņa atkarībā no tā, vai starp mums ir ekrāns vai tā nav? Pašam ir jāspēj izturēties vienādi pret citiem, neieņemot zemāku pozīciju. Lai veidotos līdzvērtīgas attiecības, starp abiem cilvēkiem ir nepieciešama cieņa, kas sākas tikai tad, ja katram sarunas dalībniekiem ir laba pašcieņa.

Kādreiz studentu auditorijā ir cilvēki, kuriem šķiet, ka cieņa nozīmē vērtēt otra cilvēka viedokli. Lai veidotos līdzvērtīgas attiecības, ir svarīgi, ka es respektēju sevi ar savām pašreizējām zināšanām un pieredzi. Ja man ir 20 vai 30, neesmu vēl izlasījis tik daudz, tad man nav tik liela pieredze kā kolēģim, kuram ir 40 vai 50, bet man tāda būs - esmu ceļā uz to.

Laba pašcieņa nozīmē arī respektēt to, kurš ir gudrs, rīkoties tā, lai pats būtu gudrs, un gaidīt, ka aiz manis nāks nākamie gudrie. Tie ir attiecību jautājumi plašākā nozīmē, ne tikai esošās krīzes sakarā.

Šīs krīzes sākumā daudziem bija grūti uzturēties mājās, jo tur nācās saskarties ar problēmām, no kurām līdz tam varēja aizbēgt, dodoties ceļojumā vai uz kādu koncertu. Vai atgriešanās darbā klātienē daļēji varētu nozīmēt, ka tagad nāksies saskarties ar problēmām, no kurām varēja aizbēgt, esot pašizolācijā?

Te ir runa par kādu diskomfortu. Jautājums, vai to turēt sevī iekšā un tērēt enerģiju, lai slikto pašsajūtu nomāktu, vai arī pārvarēt bailes un ieskatīties acīs šai problēmai? Varbūt es nevēlos iet uz darbu, jo negribu satikties ar cilvēkiem tur? Problēmas apzināšanās jau ir ceļš uz tās risinājumu. Problēma ir liela un nepārvarama tik ilgi, kamēr mēs nevaram to nodefinēt. Tad mūsu fantāzija problēmu padara daudz lielāku, nekā tā patiesībā ir.

Ir ļoti laba bērnu grāmata par mazu zēnu, kurš dzird rejam suni. Viņš nobīstas, jo domā, ka suns ir milzīgs. Pāršķirot grāmatas lapas uz priekšu, iedomātais suns kļūst arvien lielāks un lielāks. Puisītis bēg no suņa, tas skrien viņam pakaļ un bērna fantāzijās jau iegūst ziloņa apmērus. Bērnam priekšā parādās siena, kuras dēļ viņš ir spiests apstāties. Puisītis saņem drosmi, pagriežas atpakaļ un ierauga, ka ziloņa izmēra sunītis patiesībā ir 30 centimetrus liels. Viņš bija gatavs stāties pretī ziloņa izmēra sunim, bet ar šo viņš spēj tik galā.

Kad sāk kaut ko darīt, lai risinātu problēmu, no tā vien kļūst vieglāk. Tādēļ es aicinātu cilvēkus pamanīt to, kas ir traucējošs un nepatīkams. Ja vēlas, tad jebkuros apstākļos var izdarīt pilnīgi visu, kas vien ir fizioloģiski iespējams.

Ko no šīs krīzes varam mācīties?

Tā ir vērtīga, jo daudzās valstīs satricināja pīļu dīķi, kur cilvēki bija ieslīguši miegainā stāvoklī, ilgāku laiku atrazdamies sinusoīdas plusa zonā. Dzīve tā ir iekārtota – tā rit noteiktā ritmā pa sinusoīdu. Ir ziema un vasara, diena un nakts. Ja parādās ilgstoša nepārejoša labsajūta un vēl izskan ne pārāk gudri aicinājumi domāt pozitīvi, tas virzās uz aprobežotību un došanos prom no realitātes. 

Dzīve ir pilna ar izaicinājumiem, problēmām un krīzēm.

Šī krīze daudziem cilvēkiem varētu būt atgriezusi sajēgu, ka problēmas un krīzes ir normāla dzīves sastāvdaļa un visi ir gana stipri, lai tiktu ar tām galā. Mums tiek atdota atpakaļ izjūta par dzīvi kā nemitīgu attīstības un izaugsmes procesu. Cilvēki pārvērtē vērtības.

Vienu brīdi bija pilnīgs trakums ar horoskopiem un visādām Alisēm, Paulām un Diānām Jūrmalā, Mārupē un Zilupē, kuras visas darīja kādus brīnumus. Ja kādam tiešām būtu kādas gaišredzības spējas, ikviens portāls būtu priecīgs, ja kāds pateiktu, kad beigsies šī krīze. Taču ne gaišreģi, ne horoskopu rakstītāji, ne astrologi neraujas pateikt, kurai zīmei kas ir gaidāms. Lai noslēptu to, ka neko paredzēt nav iespējams, daži atsaucas uz lieliem vārdiem, sakot, ka Nostradams vai Vanga ir paredzējusi šo krīzi. Ja jau tas bija paredzams, kāpēc jūs paši neparedzat, kad šī krīze beigsies?

Cilvēki tagad iegūst pārliecību, cik svarīgi ir paļauties uz zināmo. Tagad tiek pārvētīti lielo vērtību jautājumi, un cilvēkiem ir iespēja atteikties no maģiskās domāšanas un arvien vairāk trenēt prātu kritiski analītiskas domāšanas virzienā.

Laiks, kurā mēs dzīvojam, ir normāls. Mēs esam daudz laimīgāki nekā cilvēki, kas piedzīvojuši dažādus karus, smagus un ilgus nemiera periodus, mēra epidēmijas, kuru laikā mirstība bija daudz lielāka un medicīnas attīstība daudz sliktāka. Šī situācija var palīdzēt sakārtot domas par vērtībām, lai mēs dzīvotu vēl skaistākas un piepildītākas dzīves nekā līdz šim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti