„Katrs nevar to darbu pildīt, jābūt aicinājumam,” uz pannas uzmanīgi čurkstinot smaržīgās kabaču pankūkas nelielajā virtuvītē pie viena no saviem aprūpējamajiem, pārdomās par sava darba specifiku dalās sociālā aprūpētāja Anna Gribuste. „Jāieklausās ko viņš grib, parasti jau viņi grib izrunāties, jābūt ļoti uzmanīgam, jāpielāgojas, jāuzklausa vēlmes. Mums viens ir straujāks, es esmu lēnāka, nu sadzīvojam. Katru dienu pa divām stundām, jāpaspēj. Mājas uzkopšana, vannošanās, jāpalīdz saģērbties, galvenais ir produktus no veikala sagādāt. Pētera kungs iedod sarakstu, un tad es sapērku un gatavoju. ”
Jau 15 gadus Preiļu novadā tiek nodrošināta aprūpes mājās pakalpojuma sniegšana vecuma/invaliditātes pensijas saņēmējiem pamatvajadzību nodrošināšanai, kuri veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt.
Preilēnietis Pēteris Bartuševičs ir viens no 23 aprūpes mājās pakalpojuma saņēmējiem.
„Ko vajag, to palīdz – zeķes, bikses uzģērbt, nomazgāt mani vannā, izvilkt no vannas, putru izvāra, kad veselības stāvoklis pasliktinās, atnes galdiņu ar ēdienu uz šejieni. - Kā labā roka? Obligāti! Tāds viņai amats,” tā Pēteris.
Kopš pakalpojuma ieviešanas aprūpe mājās sadalīta trīs līmeņos - aprūpētājs pie klienta pavada no 21 līdz 42 stundām mēnesī atkarībā no tā, ko cilvēks spēj izdarīt pats.
Aprūpētāji spriež, ka tas ir pietiekami, bet aprūpējamie gan vēlētos vairāk. Arī Pēteris, kas ir gana aktīvs un ikdienā izmanto Neredzīgo biedrības pakalpojumus, uzskata, ka divu stundu dienā ir par maz, tomēr uz pansionātu doties nevēlas.
„Vienmēr var vairāk, bet, ka limits neatļauj, ko var vairāk. Man 99 slimības, esmu otrās grupas redzes invalīds. No Rēzeknes Neredzīgo bibliotēkas man ir ierakstītās grāmatas - uzliec un klausies, aparāts ir, mūzika. Paskaties, man meita sagatavoja kādu stendu. Redzi, kāds es biju! Mājas paliek mājas, tu esi saimnieks,” stāsta Pēteris.
Aprūpējamā persona maksā līdzmaksājumu no pusotra līdz nedaudz pāri par 11 eiro atkarībā no pensijas lieluma un piešķirtā aprūpes līmeņa, stāsta Preiļu Aprūpes mājās biroja vadītāja, sociālā darbiniece Anastasija Vinogradova: „Nodrošinām pirmkārt vientuļām personām, izvērtējam, vai viņiem ir kādi resursi, zeme, mežs, dzīvokļi vairāki; ja viņi spējīgi paši maksāt, tad mēs palīdzam atrast cilvēku, bet viņi paši apmaksā, bet, ja vienīgais ienākums ir pensija, tad pašvaldība apmaksā un klients veic tikai simbolisku līdzmaksājumu. Pensijas ļoti mazas cilvēkiem. Dažiem mēs vērtējam, ka veselības stāvoklis ir atbilstošs, lai saņemtu otro līmeni, kad nepieciešama lielāka palīdzība un viņš atsakās, jo jāmaksā par trim eiro vairāk. Trīs eiro viņam tik svarīgi. ”
Trīs eiro – tik liela ir stundas likme, ko Preiļu novada pašvaldība maksā aprūpētājam. Viņu atlasei tiek veltīta ļoti liela uzmanība, lai būtu ne tikai nepieciešamās zināšanas un iemaņas, bet arī atbilstu klientam gan valodas, gan temperamenta ziņā.
„Es iepriekš jautāju klientam, vai viņš grib latvieti vai krievieti, citi grib ukrainieti, vaicā, vai mums tādas ir. Ja tu strādāsi ar cilvēkiem, tev jāmīl cilvēki. Vajag mīlēt savu profesiju,” stāsta Anastasija Vinogradova.
Arvien biežāk Aprūpes mājās biroja vadītājai nākas saskarties ar situācijām, kad vecāks sava izlaidīgā dzīvesveida dēļ nav audzinājis savus bērnus un bērni atsakās palīdzēt vecākam, vai pēdējā laika tendence – bērni atrodas ārzemēs, turpina Anastasija Vinogradova:
„Īpaši, kuri aizbraukuši ārzemēs, tos grūti dabūt un, protams, mēs nodrošinām pakalpojumu tiem, ja bērni pametuši vecākus novārtā.”
Tāpat problēmu sagādā tas, ja pakalpojums jānodrošina lauku teritorijā – aprūpētājam transporta izdevumi sanāk lielāki nekā saņemtā atlīdzība. Arī pārvaldes rīcībā esošais transports nav atbilstošs, lai dotos pie iedzīvotājiem uz novada laukiem.
Tomēr pašvaldībai aprūpe mājās ir finansiāla izdevīgāka par pansionāta uzturēšanu, turklāt mājās iedzīvotāji jūtas ērtāk.
