Pieslieties Covid-19 noliedzējiem ir kārdinoši. Saruna ar garīgās veselības speciālistiem

Jo ilgāka ir Covid-19 radītā krīze un pastiprinātie ierobežojumi, jo asākas varētu kļūt viedokļu sadursmes starp atšķirīgi noskaņotām sabiedrības grupām un indivīdiem. Lai saprastu, kā un vai iesaistīties diskusijās par diametrāli pretējiem uzskatiem un kā reaģēt uz dezinformāciju sociālo tīklu platformās, kas izraisa sabiedrības šķelšanos, LSM.lv uz sarunu aicināja divus garīgās veselības speciālistus: ārsti psihoterapeiti Intu Zīli un psihiatru Māri Taubi.

ĪSUMĀ:

  • Latvijā viedokļu polaritāte dažādās sabiedrības grupās ir bijusi raksturīga jau iepriekš – Covid-19 ir to tikai saasinājis, uzsvēra profesors Taube.
  • Noliegt problēmu un pieslieties harismātiskam neoficiālajam līderim ir vieglākais risinājums, atzina ārste psihoterapeite Zīle.
  • Diskusijas sociālajos tīklos visdrīzāk ir neauglīgas. Savukārt ir vērts runāt ar tuviniekiem par ierobežojumu nozīmi, vakcināciju.
  • Ir cilvēku grupa, kas nav bioloģiski sasniegusi spēju rūpēties par citiem, norādīja daktere Zīle.
  • Krīze šobrīd un nākotnē ietekmēs cilvēku psihisko un somatisko veselību.

Runājot par Covid-19 viedokļu sadursmēm sociālajos tīklos – kas šobrīd notiek un kādēļ sabiedrība ir tik sašķelta?

Ārstu vizītkartes

Dr. Inta Zīle ir ārste psihoterapeite un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pasniedzēja.

Prof. Māris Taube ir RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors, psihiatrs Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā, RPNC ambulatorā centra “Veldre” vadītājs un jaunievēlētais Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents.

Dr. Zīle: Covid-19 situācija ir akūta krīze, kas vienlaicīgi skar visus. Piemēram, ja ir individuāla krīze ģimenē, tad vienam krīze ir tagad, otram – citā laikā, izaicinājums ir, ja abiem partneriem individuālās krīzes sakrīt. Bet Covid-19 ietekmē visus, uzslāņojoties individuālajām krīzēm (attīstības, attiecību, profesionālajām), līdz ar to situācija kļūst sarežģītāka. Tā kā spogulis parāda, cik mēs kā sabiedrība esam spēcīgi. Tāpat kā sporta komanda ir tik spēcīga, kā vājākais komandas dalībnieks, tā arī Covid-19 kontekstā mēs esam tik spēcīgi, kā vājākie sabiedrības indivīdi.

Tie, kuriem resursu ir vairāk, jau pavasarī izveidoja savas atbalsta sistēmas, atrada pat plusus notiekošajā. Tie, kas ir trauslāki, nenobriedušāki vai kuriem iekšējā krīze sakrīt ar ārējo, regresē. Tas nozīmē, ka cilvēki krīzē kļūst mazāki, nenobriedušāki, parādās bērniem raksturīgas uzvedības iezīmes, ko mēs normālos dzīves apstākļos nepamanītu. Tad, kad cilvēki regresē, automātiski ieslēdzas šķelšana, dalīšana labajos un sliktajos un maģiskā domāšana.

Tiem cilvēkiem, kas sēž visvarenās aizsardzībās (ir pārliecība, ka notiekošais viņus neskars), šķiet, ka viss ir labi, viņiem bieži vien arī imūnā sistēma strādā labāk. Bet var būt tā, ka viņi, esot pārgalvīgi, tomēr inficējas. Nav nemaz tik tālu jāmeklē publiski piemēri – arī Boriss Džonsons sākotnēji apšaubīja Covid-19 nopietnību, bet pats nonāca slimnīcā smagā stāvoklī.

Ja valdība vai atbildīgās institūcijas nespēj pietiekami skaidrot notiekošo un sniegt atbalstu, tad arī cilvēki, kuri jūtas sliktāk, no krīzes netiek ārā.

Tādēļ ir patīkami, ja kāds ar lielu pārliecību stāsta, ka krīzes nav; ka tiem, kam liekas, ka ir krīze, ar galvu kaut kas nav kārtībā.

Tas ir tik kārdinoši! Kā bērnībā: tu esi nobijies, bet blakām ir kāds, kas mierīgi saka: “Viss būs kārtībā.”

Prof. Taube: Ir vairāki aspekti. Viens no tiem, kas parādās arī pētījumos, – cilvēki šajā laikā nejūtas labi, tādēļ izpaužas negācijas un hroniska neapmierinātība ar citām lietām. Izpētīts, ka līdz 50% no tiem, kas dalās ar skandalozām un maldu ziņām, tā īsti nedomā. Tā ir protesta reakcija pret neapmierinātību ar savu dzīvi.

Latvijā ir milzīga nevienlīdzība – ļoti bagāti un ļoti nabadzīgi cilvēki. Daļa ir ar kaut ko neapmierināti, ieslēdzas emocionālā komponente, un viņi protestē, izplatot apšaubāmas ziņas. Savukārt tie, kas šīs ziņas veido, ir neliela grupa, kur ir dažādība. Ir tādi, kas tendēti politiski un izmanto situāciju kādas noteiktas grupas interesēs, ir tādi, kas cenšas izcelt savas personības šķautnes. Tas nav jautājums par šodienu, bet tas cilvēkam ir krājies. Līdzīgi kā Amerikā, kur “Black Lives Matter” kustības aktualizētie jautājumi nebija jauna problēma, bet tai bija savs palaidējmehānisms.

Ir arī kognitīvā komponente, jo ir cilvēki, kas kognitīvu ierobežojumu (uztveres traucējumi– aut.)  dēļ īsti nespēj izprast šo situāciju, ir viegli ietekmējami un tiešām notic viltus ziņām, bet domāju, ka tā daļa ir mazāka.

Vēl ko novēroju ar pacientiem – man liekas, nepamanīta ir krievvalodīgā auditorija. Pie cilvēkiem, kas dzīvo Krievijas mediju ietekmē, nenonāk, piemēram, Ministru prezidenta uzruna.

Kā no psihiatra skatupunkta iezīmējas šie polarizētie viedokļi un neuzticēšanas oficiālajam viedoklim – kas varētu palīdzēt?

Prof. Taube: Pirmkārt, krīze nav nekas jauns. Tai ir sava norise un fāzes, kam visam mēs dzīvojam cauri. Drīz jau būs gads, bet kļūst arvien grūtāk. Latvijā polarizācija ir bijusi jau pirms tam noteiktās grupās – bagātie un nabagie, ticība vai neticība politiskām apvienībām. Te mazākais iemesls vēl vairāk sašķeļ, piemēram, algu pacelšana ministriem. Tas uzkurina grupas ar personiskām, politiskām vai ekonomiskām interesēm. Cilvēks, gribot protestēt, piekļaujas kādai grupai. Jo polārāki ir šie viedokļi, jo tie labāk aizķeras.

Vienīgais glābiņš šajā situācijā ir autoritātes. Pavasarī cilvēki ieklausījās profesorā Dumpī (Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs, infektologs profesors Uga Dumpis), skatījās viņa intervijas. Tagad publiskajā telpā ir neskaidri lēmumi, kāds, kam nevajadzētu, uzņemas iniciatīvu un otrādi – parādās citi, ne tie pozitīvākie līderi.

Negribu nevienu apvainot, bet inteliģenti, gudri cilvēki replicē un tic sazvērestības teorijām.

Mēs bieži uztveram, ka ir, piemēram, ļoti daudz cilvēku, kas muļķīgi tic teorijām par 5G kaitējošo ietekmi, bet visdrīzāk šiem cilvēkiem 5G ir dziļi vienaldzīgs – taču caur ticību tam un asām diskusijām var izteikt savu iekšēju protestu. Tā ir cita iekšēja neuzticēšanās – un te ir jautājums, kāpēc šie cilvēki nav piederīgi šai grupai, kopienai un valstij.

Runājot par ierobežojumiem – visdrīzāk teju katrā sociālajā burbulī ir kāds, kas tos neievēro. Vai ir argumenti, kas cilvēkus var aizsniegt un pārliecināt?

Dr. Zīle: Ar viņiem var runāt, bet, ja viņiem nav kritiskās domāšanas, tad tas ir neauglīgi. Var mēģināt noskaidrot, kāpēc viņiem ir tik svarīgi ticēt sazvērestībām, neievērot noteikumus. Vienam tā būs vēlme protestēt pret ierobežojumiem kā tādiem, citiem – ilgi krāta pāridarījuma sajūta, vēl kādam – dusmas, ka grūtībās ir pamests viens. Pārrunājot sajūtas var arī mainīties, tomēr, ja tā nenotiek, var izdarīt secinājumu: saprast, ka otru mainīt nevar, pieņemt inficēšanās risku, ja turpina ar šo cilvēku  kontaktēties, vai var izvairīties no kontaktiem. Jautājums, ko katrs var labāk izturēt.

Prof. Taube: Te ir tas jautājums – vai vajag? Jebkurā situācijā – tāpat kā ar vakcināciju – vajag noteiktu procentu, kas veido vakcinācijas aptveri. Tāpat, lai aizsargātu sabiedrību, vajag, lai ir pārliecinātais vairākums, kas ievēro ierobežojumus, un šobrīd cilvēki arī lielākoties cenšas – gan veikalos, gan uz ielas.

Protams, būs atsevišķi cilvēki, iespējams, ar personības traucējumiem, kam ierobežojumu ievērošana ir neiespējamā misija un personības aizskārums.

Domāju, tie ir indivīdi, kas ir psihoterapeitu un psihiatru redzeslokā. Bet, protams, iet un veltīt visu uzmanību atsevišķiem indivīdiem reizēm ir aizskaroši arī tiem cilvēkiem, kas visu ievēro. Nevajag sisties sienā, kur nav jēgas, – mēs nodarām vairāk kaitējuma, sakaitinot auditoriju.

Savukārt, kā ar diskusijām sociālajos tīklos, kur spēcīgi dalās viedokļi? Vai būtu vērts diskutēt?

Prof. Taube: Diskusijas ir vajadzīgas, bet, protams, jābūt zināmai vēlmei, lai diskusijā nonāktu pie kopsaucēja un ieklausītos otrā. Ja jūtam, ka viedokļi ir polarizēti, ir maz ticams, ka cilvēki pēkšņi uzklausīs autoritāti vai atradīs kompromisu. Ticamākais – atradīs pretargumentus un pretenzijas. Jebkurā situācijā var atrast trūkumus otrā, bet tas, kam ir jēga, ir sabiedrības vārdā atrast kompromisu. Cilvēki ir atšķirīgi, tādēļ vienkāršākā atbilde ir – tur, kur pārāk polāri skatījumi, diskusijas noved pie liekas enerģijas tērēšanas.

Dr. Zīle: Var pamēģināt pāris reizes padiskutēt. Bet mans viedoklis šobrīd ir tāds, ka tie, kuriem nav kritiskās domāšanas, tās vienkārši nav. Daļa atbildības ir jāuzņemas izglītības sistēmai. Ja tā nav iemācījusi strukturēti domāt, kritiski analizēt informāciju, tad cilvēki to vienkārši nemāk. Tāpēc ir tik jauki, ja kāds autoritatīvi saka – ir tā un ne citādi. Tad pieslēdzas nevis smadzeņu garoza, bet zemgaroza – afekti. Līdz ar to, ja kāds kaut kam tic, tad diskutēt par to ir, manuprāt, bezjēdzīgi. Lai diskutētu, ir jābūt kritiskajai domāšanai, bet, ja ir fanātisms, tad nav jēgas.

Kas ietekmē cilvēka spēju regulēt emocijas krīzes situācijās?

Dr. Zīle: Cilvēka tipiskās reakcijas un rīcība – ko darīt, esot dusmīgam, bēdīgam, skaudīgam un tā tālāk –, izveidojas pirmo dzīves gadu laikā. Tās ir smadzeņu zemgarozas saites, reakcijas, atmiņas, kas veidojas mijiedarbībā ar agrīno vidi un aprūpētājiem. Var būt, ka bērnam ir labas, adaptīvas aizsardzības, bet tās darbojas tikai noteiktā vidē.

Krīzes situācijās smadzeņu garoza, kas nodrošina adaptāciju, loģisko domāšanu, nedrošības iespaidā var atslēgties – tad nāk ārā visas bērnišķīgās reakcijas.

Kāds sliktāk guļ, pērk prettrauksmes līdzekļus, dzer, pīpē, cits aktīvāk sporto. Adaptācijas var būt destruktīvas un konstruktīvas – tie, kuriem ir vairāk iekšējo resursu, atrod veidus, kā šajā laikā nopirkt gan Ziemassvētku dāvanas, gan turpināt vingrot, gan taisīt online (tiešsaistes – red.) ballītes.

Bioloģiski, ja bērnam nav trenēta spēja domāt par to, kā jūtas citi, ja ir ieaudzināts tikai “es un man” un “es visu varu dabūt”, tad smadzenēs nav tādas struktūras, kas nodrošinātu pacietību. Tie, kas nav izauguši līdz empātijai, rūpēm, nespēj samierināties, ka no kaut kā ir jāatsakās, un dusmojas par visiem ierobežojumiem. Iespējams, palīdzētu, ja kāds pateiktu: “Ierastā kārtībā ir izjaukta, jūs drīkstat dusmoties. Dusmās ejiet skriet, boksējieties, dziediet karaoki vai metālu, zīmējiet – dariet kaut ko!” Līdzīgi kā bērnībā: tu drīksti dusmoties, bet istaba ir jāsakārto. Tieši tie cilvēki, kuri ir iestrēguši dusmās, noliegumā vai maģiskajā domāšanā, nav līdz tam tikuši, rada Covid-19 izplatības problēmas un ievelkas polarizētajos viedokļos.

Tātad iemesls, kādēļ cilvēki izplata dezinformāciju – tas ir vieglāk, drošāk, konkrētāk.

Dr. Zīle: Jā. Psihiatri zina, kas tas ir par simptomu, ja cilvēks noliedz realitāti: tas ir ļoti stingrs psihiskās neveselības kritērijs. Tanī pašā laikā tā var būt arī normāla, agrīna reakcija uz krīzi. Problēmas rodas, ja noliegums saglabājas pārāk ilgi, tad tas traucē adaptēties.

Kā jūs ieteiktu rīkoties cilvēkiem, kuru tuvinieki iesaistās polarizētās diskusijās, grib pārliecināt par savu taisnību? Kā ar viņiem runāt?

Prof. Taube: Ir sveši cilvēki, ar kuriem, iespējams, ir nelietderīgi diskutēt, tas beidzas ar rupjībām. Bet ar tuviniekiem ir citādāk. Mēs zinām, kas viņiem sāp, kur ir problēma, kas bieži vien nav Covid-19, bet kaut kas cits. Te vajadzētu pateikt savu viedokli un argumentus, jo tuvinieki visdrīzāk ieklausās viens otrā. Varbūt tuvinieka viedoklis nav tik radikāls un var izrunāt personiskas lietas, kas aiz tā stāv.

Īpaši ir jārunā ar pusaudžiem. Viņiem viss it kā ir kārtībā, bet tas iekšā krājas, vārās, viņi, iespējams, nesaprot situācijas būtību un jēgu.

Tad viņi “Facebook” ierauga kādus brīnumus, kas varbūt ir uzrakstīti saprotamākā valodā, un pakļaujas tiem. Ja mēs nerunāsim ar pusaudzi, viņš šo tukšumu aizpildīs citādā veidā.

Dr. Zīle: Domāju, ka taktika, ja tie ir draugi vai ģimenes locekļi, ir tāda pati kā jebkuru citu viedokļu atšķirību gadījumā, un tā ir lieta, ko cilvēki Latvijā var mācīties vēl un vēl – akceptēt atšķirīgu viedokli. Diskusijas kultūra Latvijā nav attīstīta. Ir standarta frāzes, ja nesaprot vai nepiekrīt – personīgi apvainojumi, kā “Tu esi muļķis”, kas sagrauj jebkuru dialogu. Pazūd dialogs, jo sākas cīņa. Nav jācīnās, mēs varam būt dažādi. Varbūt ir citas tēmas, par kurām var runāt.

Kas attiecas uz praktisko dzīvi: ja viens ļoti cieši seko līdzi Covid-19 ierobežojumiem, otrs ne, tad šinī brīdī var komunicēt, tomēr netiekoties klātienē.

Privātās sarunās šāda taktika noteikti ir realizējama, bet, atverot sociālās platformas, bieži pretim gāžas gūzma ar marginālu viedokļu spektru – kā to izturēt?

Dr. Zīle: Pirms tam ir svarīgi saprast, kāds ir individuālais stāsts. Kāpēc tas tā satrauc, uzvelk, aizskar? Vai tāpēc, ka citi nesaprot, ko dara? Vai tāpēc, ka es nevaru tos citus pamācīt? Pamatos tā bieži vien ir bezspēcība un dusmas. Uz to, kas satrauc, var neskatīties. Nav viss jālasa. Var komunicēt ar cilvēkiem, kuri ir saprotoši. Vai, runājot ar tiem, kas nesaprot Covid-19 jautājumus, diskutēt par ko citu.

Varbūt šie cilvēki, kas dalās ar polāriem viedokļiem, ir vienkārši neapmierināti un dusmīgi. Līdzīgi kā pusaudža vecumā, kad kaut kas nepatīk: paņem grafiti baloniņu, aiziet un uzpūš kaut ko uz sienas. Tāpat ir cilvēki, kas tīri bioloģisku iemeslu dēļ nespēj saprast notiekošo.

Ņemot vērā to, ka krīze ir tik nopietna un ieilgusi, – kā jums šķiet, kad un vai dzīve varēs atgriezties ierastajās sliedēs un šķelšanās mazināsies?

Dr. Zīle: Sabiedrība kopumā tādā pašā stāvoklī vairs neatgriezīsies. Daudz ko var darīt attālināti un optimizēt. Sākotnēji, kad sāks atcelt ierobežojumus, būs eiforija, jo visi būs noilgojušies pēc citiem cilvēkiem, tuviniekiem, arī pēc ķermeniskiem apskāvieniem un pieskārieniem. Kāds varbūt iznāks no krīzes gudrāks. Kāds varbūt iznāks papluinītām spalvām, aplauztiem spārniem. Kopumā būs vairāk kontakta ar realitāti.

Savukārt tie, kas nebūs saskārušies ar grūtībām, iespējams, paliks savā noliegumā – ka vispār nekas nebija un ierobežojumi bija nepamatoti.

Prof. Taube: Protams, būs citādāk. Lai gan cilvēka atmiņa nav tik ilga – jau pēc pavasara krīzes bijām gatavi aktīvi darboties. Es ceru, ka cilvēki iznāks ārā labāki. Taču pavasarī tā cerība bija lielāka.

Iespējams, sekas būs lielāka piesardzība. Būs tehnoloģiju un darba vides maiņa. Taču cilvēki savā būtībā ir labi, tāpēc domāju, ka paliks labās tradīcijas, tuvība ar ģimeni, rūpes par saviem vecajiem tuviniekiem un proaktīva darbība šai jomā.

Kā ieilgusi krīze ietekmē sabiedrības psihisko veselību?

Prof. Taube: Ir pētītas gan Covid-19, gan citas pandēmijas – sabiedrības veselības problēmas parādās ar nobīdi, ko šobrīd varbūt mēs vēl neredzam. Sākumā mēs mobilizējāmies, bija pieejama psiholoģiskā palīdzība, krīžu telefoni, tagad tas sāk norimt. Daudzi baidās no palīdzības saņemšanas, atsakās no vizītes pie ārsta vai neatnāk, lai gan ir slikti.

Protams, parādās depresijas un trauksmes simptomi pat 50% populācijas, mediķi sāk slimot ne tikai ar Covid-19, bet ar citām slimībām.

Cilvēki sāk slimot ar psihosomatiku – ar saslimšanām bez fiziska cēloņa, un milzīgs pacientu skaits apgrūtina veselības aprūpes sistēmu. No vienas puses – tie, kam palīdzības saņemšana nav tik akūta (psihosomatisku saslimšanu gadījumā), sistēmu noslogo, bet tie, kam to vajag tagad, nobīstas un neatnāk.

Arī pašnāvību rādītāji, pa mēnešiem skatoties, ir augstāki. Daudzi cilvēki neiztur – ja ir sava krīze, tad gan ekonomiskā, gan Covid-19 pieliek punktu visam. Kā arī pacienti, kas bijuši apārstējušies, atnāk un saka, ka ir pārskatījušies ziņas, atkal ir trauksme un depresija.

Sevišķi bīstama ir maldīga informācija. Cilvēku bailes ir tik lielas, ka viņi bez ārsta padoma riskē un, piemēram, mistiski mēģina lietot kādas zāles. Arī [ASV prezidentu Donaldu] Trampu daudzi kritizē, ka viņa dažu izteikumu (par neadekvātu preparātu lietošanu) dēļ aizgāja bojā cilvēki, kas ir traģiski. (Tramps šī gada pavasarī izteicās par farmakoloģisku preparātu hlorokvīnu kā par iespējamu medikamentu Covid-19 ārstēšanai, kam līdzīga nosaukuma ķīmisku vielu ieņēma kāds Arizonā dzīvojošs pāris. Vīrietis nomira, bet sieviete kritiskā stāvoklī nonāca slimnīcā. ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA) brīdinājusi nelietot hlorokvīnu un hidroksihlorokvīnu Covid-19 gadījumā bez medicīniskas uzraudzības – aut) Jādomā, ko mēs runājam.

Protams, daudz laba tiek darīts – ir psihologu konsultācijas, iniciatīvas, krīžu telefoni, arī atbalsts mediķiem. Tie ir labi preventīvi pasākumi, lai nebūtu tik daudz jaunu pacientu.

Dr. Zīle: Viena no krīzes emocionālajām pazīmēm ir lielāka nedrošības sajūta, grūtības atšķirt, kam ticēt, kam neticēt, tāpēc vēl jo svarīgāka ir kritiskā domāšana – saprast, no kādiem avotiem informācija ir ticama. Ieilgusi krīze var provocēt dekompensāciju (psihiskā stāvokļa pasliktināšanos un funkcionēšanas līmeņa pazemināšanos, atgriešanos pie primitīvākiem adaptācijas mehānismiem – aut.) un izsīkšanu arī stiprākajiem, svarīgi to atpazīt. Ja iekšēji resursu būs gana, tad pēc Covid-19 uzveikšanas varēs atgūties.

Tiem, kuri nesaslimst (ar Covid-19) vai ir asimptomātiski, izaicinājums ir – vai viņi ir gana nobrieduši, lai uz kādu brīdi atteiktos no savām ērtībām otra – vājākā – labā. Viņiem, iespējams, šķiet, ka viņu tiesības un ikdienas rituāls tiek ierobežots, rodas milzīgas dusmas, kas vēl vairāk uzkurinās sabiedriskajā telpā. Savukārt tie, kuri saprot, kas ir realitāte, jūtas dusmīgi par to, ka daļa sabiedrības ir bezatbildīga.

Pēc gadiem tikai redzēsim, kā šī krīze ir ietekmējusi bērnu un jauniešu attīstību: cik lielā mērā dižkrīzē ir iespējama normāla attīstība? Noteikti redzēsim, kā mainās attiecības ģimenē, arī iekšējās vērtības var mainīties. Būs interesanti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt