Pieredzes stāsts: Pašnāvības mēģinājumi - depresijas dēļ; psiholoģe aicina nevairīties no problēmas

Par pašnāvību nav pierasts runāt, tomēr tas nebūt nepalīdz novērst iespējamo nelaimi. Cilvēks, kurš apsver atņemt sev dzīvību, var baidīties lūgt palīdzību, toties līdzcilvēki - nesniegt nepieciešamo atbalstu. Taču depresijas nomocītajiem ir iespējams palīdzēt, tādējādi glābjot dzīvību. Savā pieredzē ar "pieci.lv" dalījās Ieva, kura pašnāvību mēģinājusi izdarīt trīs reizes.

“Tas bija vairākus gadus atpakaļ. Man liekas, pirms pieciem gadiem pirmoreiz mēģināju izdarīt pašnāvību,” stāsta Ieva (personas vārds mainīts). Pašnāvību viņa mēģinājusi izdarīt trīs reizes. Pirmajā no tām Ieva nemaz nebija iecerējusi pārtraukt savu dzīvi. Tobrīd viņa jutusies ļoti slikti un, lai palīdzētu sev, iedzēra daudz medikamentu. Viņa pārdozēja. “Man palika slikti,” viņa atceras. “Atbrauca mans toreizējais draugs un izsauca ātro palīdzību. Tas tika klasificēts kā pašnāvības mēģinājums.”

Bija vairāki iemesli, kas Ievu pamudināja šādi rīkotties. Ilgstoši viņu bija nomākusi depresija un tādēļ viņa nodevās destruktīvai uzvedībai, piemēram, pārmērīgi lietoja medikamentus. Viņa saviem tuviniekiem jutās kā apgrūtinājums. Kādā brīdī viņa sāka domāt, ka nāve ir vienīgais risinājums.

Ieva mēģināja izdarīt pašnāvību atkal. Arī šoreiz viņu izglāba viņas draugs. Viņš bija dusmīgs. “Viņš to sauca par tādu kā emocionālo šantāžu - es it kā esmu mēģinājusi dabūt viņu atpakaļ,” stāsta Ieva. “Bet patiesībā es jau ilgstoši atrodos depresīvā stāvoklī. Tas konflikts, kas mums bija, veicināja to, ka es saņēmos un izdarīju to.”

Tuvākie Ievas ģimenes locekļi kļuva iejūtīgāki un vairāk rūpējās par viņu. Taču ne visi bija tik iecietīgi. “Draugi bieži teica: “Beidz muļķoties, nerunā stulbības,”” Ieva stāsta. “Aptuveni attieksme: “Pasmaidi! Tev jau viss ir, ko vajag.””  

Elīna, kura strādā krīžu un konsultāciju centrā “Skalbe”, vēlmi izdarīt pašnāvību raksturo šādi: “Tas ir emocionāls stāvoklis. Tā var būt bezspēcība, izmisums, kad cilvēks nonācis tādā punktā, ka viņš savā dzīvē neredz citu izeju.”

Elīna stāsta, ka par pašnāvības tēmu pastāv daudz aizspriedumu un cilvēki baidās runāt par to. Daudzi tādēļ atsakās meklēt psiholoģisku atbalstu, jo tā it kā esot vājuma pazīme. “Tas nav gļēvi,” oponē Elīna. “Tas arī sanāk diezgan absurdi. Ja cilvēks atsakās no operācijas, ja viņam vajadzīga medicīniska palīdzība, viņam ir kāda fiziska kaite, viņš taču neatteiksies no operācijas, jo viņš negrib būt vājš. Kāpēc lai tāpat nebūtu ar psiholoģiskas palīdzības lūgšanu?”

Par pašnāvnieciskām domām nav jākaunas, bet jāmeklē palīdzība, uzskata Elīna. Arī līdzcilvēku atbalsts ir būtisks. Nereti pietiek, ja potencionālo pašnāvnieku uzklausa, iztiek bez pamācībām un mudina meklēt palīdzību.

Tiesa, parasti cilvēki nobīstas un atsakās runāt par problēmu. “Tas ir kā stāsts par ziloni istabā - cilvēks nezina, kā rīkoties, tāpēc viņš tēlo, ka to neredz,” salīdzina Elīna. “Piemēram, istabā ir liels zilonis un tā ir milzīga problēma, un visi iet viņam garām un tēlo, ka neredz. Bieži vien tam cilvēkam vajag, lai kāds viņam ir blakus un lai pieņem, ka viņš tā jūtas.”

Latvijā ir ceturtais augstākais pašnāvību skaits Eiropas Savienībā. Bieži to skaidro ar valsts ekonomisko situāciju. Taču ne mazāk būtiski ir sabiedrības priekšstati. No tiem atkarīgs, vai problēmu uztver nopietni un risina vai arī ignorē.

Saistītie raksti
Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti