„Uz zemeslodes 85% antibiotiku nonāk lopiem vai zivju audzētavās, bet tikai 15% paliek pāri cilvēkiem plus zinātnei. Līdz ar to galvenās rezistences problēmas rodas no tā, ka mēs vistām, lai viena nesaslimtu un miljoni nenomirtu kopā, vislabāk ieberam klāt antibiotikas, tad, kad mēs kaut kam lielā daudzuma pieberam antibiotikas, nosprāgst tikai tās baktērijas, kas ir vājākas. Bet visas tās, kas ir reāli stipras, pārdzīvo šo antibiotiku uzbrukumu, un izveido štammus, kas pēc tam būs nejūtīgi pret šīm antiobiotikām,” stāsta Latvijas Ārstu biedrības priekšsēdētājs Pēteris Apinis.
Ja antibiotikas kļūst neiedarbīgas, daudz grūtāk vai pat bīstami kļūst veikt orgānu pārstādīšanu, vēža ķīmisko terapiju un tamlīdzīgi. Galu galā, baciļi var izveidot kādu jaunu, neapkarojamu slimību. Vīrusam var būt dažādas mutācijas, jo tie rodas katru dienu dažādos miljonos kombināciju. „Jautājums ir, ko darīt tālāk, jo ja tāds mikrobs parādās viens, otrs, trešais, tad atgriežamies pie tā paša, pie kā sākuši - protams, pie vakcinācijas,” norāda Apinis.
Viņš atzīst, ka vakcinācija ir milzīgs bizness. To pastiprināja cūku gripa epidēmija 2009.gadā, kad bija radītas ļoti daudz vakcīnu pret cūku gripu. „Tā bija bīstama tikpat, cik jebkura cita gripa, bet, piemēram, Francija iztērēja septiņus miljardus eiro, lai iegādātos vakcīnu, un tā vakcīna bija izlieta pēc tam laukā, kas radīja cilvēkiem sajūtu, ka vakcīnas kopumā ir atsevišķs biznesa projekts,” atminas Apinis.
Rezistences gēnu parādīšanos un izplatības draudus ikvienam cilvēkam var salīdzināt ar tādiem vispasaules draudiem, kā klimata maiņa. Ir pētnieki, kas aizvien lielākā organisma pretestībā antibiotikām vaino tūrisma un migrējošo strādnieku skaita pieaugumu. Vairāki rezistences gēni nākuši no Indijas, kur sastopami vidē. Globalizāciju un ceļošanu nevar atgriezt pagātnē, bet varam censties iedarboties uz antibiotiku rezistences dzinuļiem. Tādiem, kā slikta dzeramūdens kvalitāte, antibiotiku pārspīlēta lietošana cilvēku ārstēšanā un neierobežota lietošana lauksaimniecībā un lopkopībā.
Veterinārārsti Latvijā ir izglītoti un mēģina arī izvairīties no pārmērīgas antibiotiku lietošanas. Tomēr tā gaļa, kas mums ir, ieplūst galvenokārt no Dienvidamerikas, bet tagad arī no Āzijas, ir saņēmusi ļoti nopietnu antibakteriālu terapiju, dzīvam esot vēl.
Pūliņi savaldīt antibiotiku lietošanu lauksaimniecībā ir sākuma stadijā, bet valstis negrib uzņemties politiskas saistības. Bet medicīnā bez starpvalstu līmeņa līdzdarbības centieni nesekmēsies. „Visas zāles mūsdienās tiek radītas pārsvarā kādas lielas farmācijas kompānijas zinātniskos institūtos. Tie lielākoties, kas virza pasauli, ir tādi, kā Glaxo, Rochet, Behring un tamlīdzīgi. Un viņi pašlaik vairāk nodarbojas ar tādiem preparātiem, kas sola lielāku peļņu. Tie ir galvenokārt holesterīnu samazinoši preparāti, tie ir dzimumpotenci uzlabojoši preparāti, tie ir dažādi citi medikamenti, kurus var pārdot katram zemeslodes iedzīvotājam,” bilst Apinis.
