Zināmais nezināmajā

Muskuļi cilvēka ķermenī

Zināmais nezināmajā

Aļģu divējādā daba

"Escapism" jeb bēgšana no realitātes kļuvusi par ikdienu pandēmijas apstākļos

Pazušana seriālos, datorspēlēs vai grāmatās. Kur beidzas atpūta un sākas bēgšana no realitātes?

Seriālu skatīšanās maratoni, stundām ilga datorspēļu spēlēšana vai arī grāmatu lasīšana – šie ir tikai daži atpūtas veidi, patveroties no reālās dzīves. Kad šādas nodarbes kļūst pārmērīgas un patērē tik daudz laika, ka novārtā paliek citi dzīves aspekti, pasliktinās dzīves kvalitāte,  Latvijas Radio raidījumā “Zināmais nezināmajā” norādīja psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns.

Cilvēki, kas bēg no realitātes, piemēram, pārmērīgi un apātiski skatoties seriālus, to dara tāpēc, ka izvēlas nerisināt problēmas, kas nomāc, sacīja Utināns. Tāpat pandēmijas ietekmē cilvēkiem ir tendence atmest komunikācijas mēģinājumus vispār, viņš secināja. 

“Kad cilvēks paredz, ka darbā ir problēmas un konflikti, ko negrib risināt, piemēram, atskaites aizpildīšana aktivē garlaicības izjūtu, tāpēc [labāk] pasēž internetā. Vai attiecības prasa piepūli, plānošanu, tad es aizeju kaut kādā tādā realitātē, kur nav sasprindzinājuma, kur smadzenes pasīvi seko notiekošajam, un nav tādas īpašas attīstības, piedalos tikai kā skatītājs, lasītājs – tāds pasīvs. Tā ir izvairīšanās no realitātes,” skaidroja Utināns. 

Tam, ka cilvēks apzināti izvēlas nemeklēt risinājumus problēmām, iemesli var būt dažādi, piemēram, sociālā trauksme vai iemaņu trūkums. 

Psihoterapeits norādīja, ka bēgšanā no realitātes var izvēlēties arī ļoti kaitīgus paņēmienus, piemēram, alkohola un narkotiku lietošanu. Tas pats par sevi būs apdraudējums gan fiziskajai, gan garīgajai veselībai. Ja izvēlētā metode ir seriālu, filmu skatīšanās, tad jāatceras, ka kaitīgais ir tas, ka cilvēks to dara par daudz, šajā laikā neapgūst citas iemaņas. 

Īpaši bīstami tas var būt bērniem: “Varbūt pat neizskatās, ka bērns mentāli cieš, turklāt viņš ir baigais speciālists visās tehnoloģijās, bet neapgūtās iemaņas atmaksāsies kaut kad vēlāk – būs grūtāk izveidot emocionālu kontaktu ar kolēģiem, atrast dzīves partneri”.

“Arī pieaugušiem cilvēkiem šīs iemaņas, ja pārtrauc tās izmantot, var izbalēt – pat ja kādas ir apgūtas. Tas attiecas arī uz sociālajām un komunikācijas iemaņām,” viņš piebilda. 

Turklāt psihoterapeits novērojis, ka pandēmijas apstākļos cilvēki arvien biežāk izvēlas apzināti norobežoties no citiem.

“Cilvēkiem ir tendence atmest komunikācijas mēģinājumus vispār, lai gan var iet brīvā dabā un komunicēt.  [To sāk] uztvert kā papildu apgrūtinājumu, kā būtisku šķērsli, ka nav vērts mēģināt,” novērojumos dalījās Utināns. 

Depresijas pacientiem ar laiku izvairīšanās no realitātes kļūst par ikdienu, kad pārstāj interesēt arī seriāli. Pacienti vienkārši guļ un skatās sienā, stāstīja psihoterapeits. 

Lai izvairītos no šādas situācijas, nepieciešams iedziļināties negatīvajās emocijās vai problēmās, kas rada vēlmi aizbēgt un atslēgties, jo katra situācija prasa risinājumu. “Kad mēs nonākam pie atrisinājuma, attiecībās atkal iestājas miers, un mūsu socializācijas iemaņas ir uzlabojušās,” uzsvēra Utināns.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt