Pārprastā pozitīvā domāšana – cita veiksmes stāstu nav iespējams atkārtot

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Pozitīvā domāšana tagad ir modē. Sociālajos tīklos dalāmies ar motivējošām bildītēm, aicinām viens otru domāt pozitīvi, meklējam grāmatas un stāstus par cilvēkiem, kas mūs iedvesmo. Taču personīgās attīstības treneris un ugunsstaigāšanas meistars Mārtiņš Vecvanags intervijā lsm.lv brīdina, ka pozitīvā domāšana – tas nav tik vienkārši. Tieši par to viņš runās savā meistarklasē konferences ICF Coaching Conversations ietvaros, kas 9. un 10. martā notiks Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Arī par to, kā tikt galā ar pārmaiņām dzīvē, un pats galvenais – kā tās padarīt noturīgas.

Ieva Treija: Vajadzētu sākt uzreiz par tām pozitīvajām pārmaiņām, bet vairāk dažkārt šķiet, ka mēs esam čīkstētāji, nevis pozitīvo pārmaiņu ieviesēji. Kas mums, latviešiem, kaiš?

Mārtiņš Vecvanags: Es nezinu. Mums gribas propagandēt, ka esam bāreņu un čīkstētāju tauta, ko mēs arī darām. Katru reizi, kad čīkstam, mēs to pamanām un apstiprinām sev – jā, mēs čīkstam. Nezinu, vai mēs izceļamies uz citu tautu fona. Braukājot pa dažādām pasaules valstīm un strādājot tur, man ir sajūta, ka ir cilvēki, kas ir smaidīgāki un pretimnākošāki. Tajā pašā laikā tajās pašās vietās ir cilvēki, kas tādi nav.

Ja mēs būtu čīkstētāji un nevarētāji, tad mums te būtu absolūtas drupas. Mēs taču esam kaut ko tajos 20 neatkarības gados izdarījuši, lai arī kā mēs to visu kritizētu. Un kāds taču to darīja – kāds nečīkstēja.

Un tad gan vieni, gan otri nāk pie Tevis un mēģina kaut ko darīt lietas labā, ja?

Jā, nāk pie manis arī čīkstētāji, kas neko nevar. Kad saku – izdari šitā -, viņi atradīs 10 iemeslus, kāpēc tā nedarīt. Un, kad liec pašam izdomāt, arī to viņi nevar, jo gaida gatavas atbildes. Redzu arī daudzus cilvēkus, kas dara, sasniedz un dara to ar smaidu sejā. Un redzu tādus, kam ir grūti vilkt nastu. Cits brauc prom, cits mēģina iekarot globālo tirgu no Latvijas.

No otras puses – nav jau tā, ka visiem ir ļoti viegli. Un tādā ziņā čīkstēšana ir arī nedaudz pamatota. Piemēram, vientuļai trīsbērnu mammai, kurai nav darba, ir pamats čīkstēt vai nav? Var jau teikt, ka trīs bērni ir liela bagātība. Bet šajā brīdī tai mammai nav, par ko elektrības rēķinu samaksāt... Visiem nav viegli.

Ar kādām metodēm Tu šiem cilvēkiem palīdzi?

Sertifikācija 

Latvijā strādā seši profesionāļi, kuri ir ieguvuši ICF sertifikātu; pieci ACC līmenī; viens PCC līmenī .

Šeit iespējams pārbaudīt kouča sertifikāciju.

Ikdienā esmu treneris un trenēju lielākoties uzņēmumu vadītājus un darījuma sarunu veicējus. Strādāju ar personīgo izaugsmi jeb to, kā sasniegt vairāk un realizēt savu potenciālu. Esmu arī sertificēts koučs.

Treniņu procesā citastarp izmantoju netradicionālas metodes, piemēram, ugunsstaigāšanu, lai “izsistu” cilvēkus no komforta zonas un viņus tiešākā veidā konfrontētu ar viņu īsto domāšanas modeli.

Ugunsstaigāšana

Latvijā ir divi cilvēki, kam ir Ugunsstaigāšanas instruktora sertifikāts, kas ir pirmā līmeņa sertifikāts. Nākamais ir - Ugunsstaigāšanas meistars. Mārtiņš tāds ir vienīgais ne vien Latvijā, bet tuvējā apkārtnē. Pasaulē kopā tādu ir ap 20.

 

Mēs ļoti labi mākam maskēties. Varu stāstīt, kāds esmu varonis un cik ātri rīkojos, taču, nonākot vietā, kur vairs neesmu pārliecināts par sevi, parādās īstā domāšana. Ir cilvēki, kas pieņem lēmumu un dara, bet ir cilvēki, kas mēģina sevi atrunāt. Tātad ir cilvēki, kas vārdos saka, ka ātri pieņem lēmumus, taču patiesībā tā nenotiek. Un cilvēki ierauga savu domāšanas modeli, kuru var attiecināt uz ikdienas situācijām.

Kas ir lielākie izaicinājumi šobrīd uzņēmējiem un kas – “parastajiem” cilvēkiem?

Reālas un patiesas pārmaiņas, kurās ir jāiegulda enerģija, ir lielākais izaicinājums abām šīm grupām. Parasti ļoti gribas, lai rezultāts vienkārši ir – lai viens treniņš vai kouča sesija man atver acis, es atrodu ceļu, un tajā viss birst no gaisa. Daudzi arī maina kaut ko un iegulda, lai būtu citādāk, bet nav viegli, kad ir jāsper lieli soļi..

Kāpēc pārmaiņas ir tik smagas?

Tāpēc, ka gribas, lai paliek, kā ir, un lai ir vienkārši. Sarežģītākais un sāpīgākais process ir pārkārtošanās, kur ir daudz slēpto baiļu. Ko teiks apkārtējie? Ko teiks mani darbinieki? Vai viņi paliks? Vai viņi ies prom? Vai es tikšu ar to galā? Tas ir ļoti reti, kad pārmaiņas notiek pašradītā veidā, kad skatos nākotnē un redzu, ka man jāsāk griezt kuģis, lai nonāktu kaut kur citur. Parasti pārmaiņas notiek, kad piespiež pie sienas un saproti, ka tā vairs nevar turpināt. Kamēr tas nenotiek,

lielākā daļa cilvēku paši negrib mainīties un kaut ko darīt. Ripoju no kalna lejā, bet ceru, ka varbūt gravitācija piekrāps…

Kā tad sevi pārmaiņām noskaņot pozitīvi?

Es konferencē runāšu par to, ka pozitīvā domāšana ir pārprasta. Mēs visu laiku esam starp diviem grāvjiem. Un ar pozitīvo mantru skaitīšanu un pozitīvo domāšanu mēs esam vienā no tiem. Domājiet pozitīvi, un viss notiks! Esmu novērojis, ka cilvēki ilgstoši cenšas domāt un runāt pozitīvi, piekopt pozitīvus ieradumus, piemēram, skriet no rītiem. Nekad neesmu skrējis, bet tagad skriešu katru rītu. Paiet laiks un rezultāta nav. Tajā brīdī, turpinot domāt pozitīvi, daļa cilvēku sāk uz sevi runāt negatīvi – tātad es nepietiekami daudz darīju un nepietiekami labi centos... Tajā brīdī cilvēks pats sāk nokaut savu motivāciju, domājot, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Zūd ticība pozitīvajai domāšanai.

Ir ļoti daudz tehniku, kā to uzturēt. Taču pats

galvenais, manuprāt, ir būt reālam un saprast, ko vari un ko dari. Ir sajūta, ka mēs esam izlasījuši pareizo grāmatu, bet tomēr ne visas nodaļas.

Tas nav tik vienkāršs vienādojums, kā atkārtot tur lasīto vai filmā redzēto. Mēs reti runājam par neveiksmju statistiku, ko uztveram par normālu parādību, bet neviens negrib ticēt, ka ar viņu arī tā var notikt. Mēs lasām tikai tās lappuses, kuras mums patīk lasīt. Ne vienmēr pārmaiņas ir smagas, bet jāstrādā būs. Un pat tad nav garantijas, ka viss notiks.

Kāda cita veiksmes stāstu vairs nav iespējams atkārtot.

Tātad pārmaiņām ir jābūt noturīgām – tikai viena mainīta lieta kopumā var arī neko nemainīt…

Jā. Ir priekšstats par manis jau pieminēto piemēru - ja visu mūžu neesi skrējis, tagad 21 dienu skriesi un vairs bez skriešanas nespēsi dzīvot. Tā nav. Cilvēkiem pirmās grūtības nav pēc 21 dienas. Tās atnāk pēc diviem mēnešiem. Īpaši tad, ja darbība nav īsti mana. Var apņemties arī celties pulksten 4 no rīta, jo veiksmīgi cilvēki tā dara. Tas nekas, ka mani bērni iet gulēt 23.00. Pēc kāda laika negulētās naktis liks par sevi manīt. Jo grāmatā nebija rakstīts, ka tas veiksmīgais cilvēks iet gulēt 20.00 vakarā… Fokusētais mēģinājums saglabāt ieradumu palīdz, taču tās pirmās dienas nav lielākais izaicinājums. Lielākais izaicinājums ir noturīgums.

Un tad cilvēki un uzņēmumi meklē kouču?

Koučs būtu viens no loģiskajiem risinājumiem, ar ko sākt. Tiesa gan, arī viņa loma reizēm tiek pārprasta. Koučs tikai uzdod jautājumus un māca sevi saprast. Jautājumu mērķis ir padziļināts skatījums.

Kāpēc koučs nevarētu būt, piemēram, mamma? Tāpēc, ka viņai vienmēr būs savs viedoklis, kuru viņa mēģinās uzspiest.

Koučs* ir neitrāls un saudzējošs pret pieejamajiem resursiem. Koučs ir profesionāls partneris sarunai pašam ar sevi. 

*Personiskās izaugsmes treneris (angļu "coach").

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti