Pārbāzts mājoklis un gūzma dažādu kolekciju. Kā atpazīt sevī mantu vācēju

Mājokļi, kas burtiski aizkrauti ar dažādām lietām un starp kurām izmīta šaura taciņa, nebūt nav tikai amerikāņu raidījumu fenomens. Arī Latvijā ir cilvēki, kuri dažādu apstākļu dēļ kļuvuši par vācējiem, kas krāj lietas ar domu: gan jau noderēs. Taču nenoderēs vis. Eksperti portālam LSM.lv skaidro, ka bieži vien – jo sliktāka cilvēka pašsajūta, jo vairāk viņš pērk un vāc, bet, jo vairāk viņš to dara, jo sliktāk pats par to jūtas. 

ĪSUMĀ:

  • Psihiatre: Mantu vākšana nav tas pats, kas kolekcionēšana.
  • Cilvēkam, kurš iekšēji ir nedrošs, kaut kādā veidā nevērīgs, ievainots vai traumatizēts, mantu vākšana ir kā plāksteris.
  • Psihoterapeite skaidro, ka cita cilvēka savākto mantu likvidēšana nav risinājums.
  • Speciālistes iesaka vācējiem pievērst uzmanību savām sajūtām, izvērtējot, cik lielā mērā vākšana patērē laiku, cik tā ir organizēta, vai no tās cieš citas dzīves sfēras, kāda ir savākto mantu vērtība un vai no tām var atteikties. 
  • Vajadzības gadījumā var pēc palīdzības arī vērsties pie speciālista.

Kolekcija kā simbols personīgajiem sasniegumiem 

Marina Petrakova ir jaunuzņēmēja, kura strādā informācijas tehnoloģiju (IT) un medicīnas tehnoloģiju nozarē un jau 11 gadus apmeklē dažādas konferences, kurās piedalās gan kā runātāja, gan kā apmeklētāja. Katrā konferencē dalībniekiem tiek izsniegtas vārda kartes jeb  beidži (angl.: badge), lai pasākumā identificētu cilvēkus, kuri viens otrs nezina. Kā stāsta Marina, kopš pirmās medicīnas konferences šo gadu laikā viņai izdevies sakrāt aptuveni 1100 līdz 1200 beidžus, un tie kalpo kā simbols personīgajiem ieguldījumiem un sasniegumiem.  

"Es būtībā nebiju apzinājusies, ka tos krāju, jo pēc katra pasākuma vienkārši saliku tos kopā ar pārējiem, līdz beigās bija milzīga kaudze ar papīru, kur faktiski rakstīts mans vārds, mana pozīcija un kaut kāda tēma, ar kuru uzstājos kā runātāja. Sapratu, ka tas, ko daru, – vienkārši vācu atmiņas, bet tas ir absolūti bezjēdzīgi," stāstīja Marina. 

Marinas beidžu kolekcija

Šobrīd beidži ir sakarināti pie darba galda uz vienas kopējas lentes un kalpo kā atgādinājums par svarīgiem momentiem. 

"Es domāju, ka psiholoģiski es būšu kaut kad gatava tos izmest, bet šobrīd es zinu, ka tas ir tas, ko varu sataustīt, paņemt rokās, pasmaržot, kaut kā sajust un caur tām sajūtam atcerēties kaut ko svarīgu. Ja izmetīšu jau tagad, tad droši vien maz kas mainīsies manā psiholoģiskajā stāvoklī, bet man vairs nebūs tāda instrumenta saiknes veidošanai ar savu identitāti, sociālo lomu, kas man ļoti patīk un ko es izpildu," atzina Marina. 

Vienlaikus viņa piebilda, ka nereti gan padomju laikos, gan mūsdienās saka, ka kārtībai ir jābūt, un ja, piemēram, uz galda ir kārtība, tad tāda ir arī reālajā pasaulē. Viņasprāt, tas, kā cilvēks iekšēji sevi sastrukturē un kā spēj tik galā ar nevajadzīgām lietām, izšķirot vajadzīgās un nevajadzīgās, ir būtiska prasme. 

Kolekcionēšana nav tas pats kas vākšana 

Kā skaidro psihiatre, kognitīvi biheiviorālā speciāliste Natālija Bērziņa, vākšana ir jāatdala no kolekcionēšanas, un tas nebūt nenozīmē, ka visiem, kas kolekcionē, ir problēmas. Kolekcionēšanas gadījumā cilvēks gūst baudu, viņš priecājas, ka to dara, kā arī viņam ir noteikts mērķis un tas ir organizēti. Problēmas sākas tad, ja cilvēks nespēj atteikties no lietām neatkarīgi no tā, vai tām ir materiāla vērtība vai nav, kā rezultātā tas rada būtisku distresu. 

Viņa norādīja, ka kolekcionēšanas gadījumā būtiska nozīme tam, kā lietas tiek saliktas, piemēram, monētas vai markas tiek sašķirotas pa gadiem kādā noteikti atdalītā vietā.

Savukārt, ja mājās burtiski nevar paiet garām visām sakrātajām mantām, tā ir zīme, ka vajadzētu vērsties pie speciālista.

Turklāt šādos gadījumos cieš arī citas cilvēka dzīves sfēras, piemēram, viņam zūd sociālie kontakti, viņš noslēdzas no apkārtējiem, veidojas strīdi ģimenēs, šķiršanās, cilvēks vairs nepiedalās ārējā vidē un ir pārņemts ar mantu vākšanu. 

"Piemēram, tiem, kas kolekcionē, var būt emocionāla piesaiste, bet nav tik lielas grūtības atteikties no savām kolekcijām. Viņi var ar tām gan mainīties, gan pārdot, gan arī likt mantas apskatei, un kolekcionēšana ir daļa no dzīves. Savukārt vācēji patoloģiskā variantā izjūt kaunu, viņiem ir nepatīkami, neomulīgi, kad cilvēki pievērš uzmanību vākšanai. Viņi negrib vērsties pēc palīdzības," skaidroja Bērziņa. 

Vienlaikus psihiatre piebilda, ka pastāv arī ekstremālāki kolekcionēšanas gadījumi, kad cilvēkam ir vairākas kolekcijas, kā rezultātā dzīves platība var kļūt šaurāka, tomēr kārtība vēl saglabājas. Šādos gadījumos var nedaudz palielināties vainas sajūta par to, ka lietu ir daudz.

Proti, tās vairs nesniedz lielu baudu un ir uz robežas ar patoloģisku vākšanu. 

Atbrīvošanās no mantām pēc grafika 

Agnesei (vārds mainīts) vienmēr gribējies kā filmās, kad ir pilni drēbju un apavu skapji, milzu grāmatu plaukti un trauki, kuros servēt ēdienu. Mamma vienmēr bija smagi un daudz strādājusi, līdz ar to Agnese daudz laika pavadīja ar vecvecākiem, savukārt priekšmeti kompensējuši nepietiekamo uzmanību no ģimenes puses un aizpildījuši tukšumu. Viņai šķita,  – ja nebūs cilvēku, tad vismaz būs lietas, kuras var nopirkt un tās "neaizies". Turklāt, esot pieaugušā vecumā un strādājot algotu darbu, var pirkt un darīt, ko vēlies, un savu dzīvesvietu piekrāmēt tik, cik uziet. Tomēr rodas arī apziņa, ka ar to nepietiek un ka visa vākšana sākas no jauna, atzina Agnese.  

Viss sākās ar drēbju pirkšanu, jo šķita, ka nekad nav, ko vilkt mugurā. Tas viss noveda pie tā, ka veļas mašīna strādāja nepārtraukti, bet nešķita, ka viņa kaut ko ir vilkusi. Vēlāk krājumus papildināja arī veikala "Drogas" produkti – mājas kopšanas līdzekļi, kosmētika, ķermeņa kopšanas līdzekļi. Kā stāsta Agnese, viņai varēja būt desmit šampūni vienlaicīgi, četri dažādu aromātu grīdas mazgājamie, pieci dažādi tonālie krēmi, un tāpat šķist, ka tas nav pietiekami. To visu papildināja arī apavu pirkšana, un to esot bijis tik daudz dažādās krāsās un veidos, ka visus nemaz nav iespējams ne nonēsāt, ne arī pievilkt pie vairuma apģērba, atzina Agnese, piebilstot, ka krājusi arī grāmatas, traukus un rokdarbiem paredzētos materiālus. 

Nereti mantu vākšana kļuva arī par iemeslu strīdiem ar vecākiem, vecvecākiem, tantēm un dzīvesbiedru, kuri uzskatīja, ka mantas tikai aizņem vietu un nes līdzi putekļus.

Savukārt pašai Agnesei šķita, ka tās noderēs, ja ne tuvākajā laikā, tad vismaz nākotnē, līdz ar to nebūs izniekota arī tā iztērētā nauda. Šobrīd gan viņa apzinās, ka vākšana ir kļuvusi par problēma un viņai pašai jātiek ar to galā. 

"Sākoties augustam, izdomāju pamēģināt kaut ko jaunu – katru dienu attiecīgi datumam atbrīvošos no tāda paša mantu skaita. Piemēram, pirmajā datumā no vienas lietas, 15. datumā – no 15 lietām un tā līdz mēneša beigām. Nav starpības, vai tās ir niecīgas vai lielas, bet ir jāiemācās atvadīties no visa lielā lēruma. Sastādot grafiku ar dienām, ir vieglāk pieturēties pie iecerētā, nekā savā galvā kaut ko impulsīvi izdomāt. Galvenais ir arī apkārtējo atbalsts – uzslavas no tuvajiem – "Cik lieliski, ka tu no tā atbrīvojies!" –, jo tas liek doties uz priekšu," sacīja Agnese.  

Vākt liek iekšējā trauksme 

Psihoterapeite Ināra Vārpa skaidroja, ka cilvēks, kurš iekšēji ir nedrošs, kaut kādā veidā nevērīgs, ievainots vai traumatizēts, pastiprināti pievērš uzmanību savas ārējās drošības būvēšanai, sākot ar apģērbu, rotaslietām, inventāru, mēbelēm, automašīnām, īpašumiem un citām apkārt esošajām lietām. Līdz ar to mantu vākšana veselai personai ir, piemēram, kā investīcija nākotnē, veidojot sakrāto gleznu izstādes, savukārt infantilai, atkarīgai personībai - kā plāksteris, tādējādi, pārstrādājot savas personiskās traumas. 

"Pirmkārt, priekšmeti var būt kā piesaistes objekts – jo vairāk es savācu, jo drošāk jūtos. Otrkārt, vākšana var būt personības vērtības ekvivalents, ar katru nākošo lietu ļaujot justies vērtīgākam. Tāpat vākšana var nozīmēt arī attiecības, kad apkārt esošie priekšmeti kļūst par ģimeni, draugiem, kuru es apčubinu, aplūkoju, apmīļoju, noslauku putekļus vai izrādu citiem. Tā ir arī varas demonstrēšana, kad es par savu naudu varu pirkt visu, ko es gribu," skaidroja Vārpa. 

Ekrānšāviņi no portāla "Facebook"

Iemesli, kādēļ vākšana var kļūt par patoloģiju, var tikt meklēti arī bērnībā. Bērziņa norādīja, ka to varētu sekmēt emocionālo attiecību trūkums ar vecākiem. Tāpat lomu var spēlēt arī finansiālais stāvoklis, piemēram, nabadzība ģimenē, kā rezultātā vākšana kalpo kā kompensācijas mehānisms. Vākšana var tik nodota arī ģenētiski, ja kādam no vecākiem bija patoloģiskā vākšana. Savukārt, ja, piemēram, bērns ir izaudzis piekrāmētā vidē un nepieredz to, ka mantas sakārto, vecāki neiemāca viņam kategorizēt mantas un lietas, ja mājās ir nekārtība, – tad šim bērnam pieaugušo vecumā var rasties grūtības ar prioritizēšanu, kategorizēšanu, var būt sekmēta neizlēmīguma iezīmes attīstība. 

Speciālistes skaidro, ka minētie vākšanas iemesli var kalpot par signālu problemātiskas personības iezīmju atpazīšanai, kas tādā veidā var iekulties atkarību izraisošā procesā. Turklāt bieži vien vainas sajūta, pārmetumi ir klātesoši šajos procesos, tai skaitā arī mantu vākšanas. Proti, jo sliktāka cilvēka pašsajūta, jo vairāk viņš pērk un vāc, bet, jo vairāk viņš to dara, jo pats sliktāk par to jūtas. 

Izmest mantas nav risinājums 

Vārpa portālam LSM.lv norādīja, ka tuviniekiem ir jāatrod pieeja, kā ar šādu cilvēku runāt.

Tas nozīmē, ka vardarbīga mantu likvidācija nebūs risinājums, jo katram cilvēkam ir tiesības pieņemt jebkuru lēmumu un būt par to atbildīgam neatkarīgi no tā, vai apkārtējiem tas šķiet pareizs.

Tāpēc nevienam arī nav tiesību ienākt kāda cita cilvēka teritorijā un patvaļīgi pieņemt lēmumu, tādējādi pārkāpjot personīgās robežas. Piemēram, ja cilvēkam vākšanas rezultātā nav līdzekļu, par kuriem apmaksāt dzīvokli, tas ir viņa lēmums, par kuru attiecīgi pašam jāuzņemas atbildība, bet apkārtējiem nav tiesību nest šī cilvēka mantas uz ūtrupi un sacīt, ka tagad jānomaksā rēķini, sacīja psihoterapeite. 

"Protams, ieslēdzot kritisko domāšanu, mēs saprotam, ka mantu cilvēkam ir daudz, bet pārmetumi, vardarbīga rīcība visu tikai vēl vairāk pasliktinās. Tu vari izmest tās lietas, bet tas cilvēks var atvilkt tās atpakaļ un tad ieslēdzas viņa bērnišķīgā spītība, aizvainojums, sarūgtinājums, dusmas, un viņš protestējot nopirks piecreiz vairāk lietu, nekā viņam bija," uzsvēra Vārpa. 

Līdz ar to viņa aicina vērsties pie vācēja ar jautājumiem par to, kā viņš jūtas, ko pats par vākšanu domā, kāda ir viņa iekšējā motivācija to darīt, kā arī kāds labums un kaitējums no tā ir viņam un viņa dzīvei. 

Vārpa uzsvēra, ka pieaudzis cilvēks ir argumentēts un spēj izvērtēt, kādi būs ieguvumi vai zaudējumi no konkrētās lietas iegādes, taču, ja cilvēkam nav kritiskās domāšanas, viņš nav mentāli vesels, ir psihoemocionāli traumēts, tad viņam var būt obsesīvi kompulsīvā rīcība. Tās rezultātā cilvēks kļūst apsēsts ar konkrētām lietām, vācot tās un domājot, ka tās ārstē,  lai gan  patiesībā viņš turpina slimot. 

Palīdzot citam, ieraudzīja sevi pēc vairākiem gadiem 

Vineta Gailīte ir māksliniece, kas 15 gadus nodzīvojusi Anglijas pilsētā Mančestrā, bet kopš Covid-19 pandēmijas sākuma uzturas Latvijā. Savulaik viņa studējusi ilustrāciju, dizainu, kā arī strādājusi Mančestrā apģērbu veikalā, kur pusi no darba laika piestrādājusi par šuvēju. Pēdējos pāris gadus viņa nodarbojas arī ar jurtu celšanu, šujot tām apmetņus, dekoratīvās apdares, jumtiņus, kā arī veicot koka apstrādes darbus. Paralēli tam neizpalika arī dažādu audumu un citu rokdarbu materiālu krāšana. 

Vineta ar izveidoto jurtu

"Tolaik es dzīvoju Anglijā, vienā istabiņā, kur man bija gulta un speciāli skapji, kas no grīdas līdz griestiem aizkrauti ar audumiem. Bija arī speciālas kastes priekš visādiem diedziņiem un ļoti daudz ūdensizturīgo audumu jurtām. Audumu tām vajag ļoti daudz, un, kad es ieraugu kādu, kas derētu jurtai, piemēram, 20 metru lielu, es nevaru noturēties, bet tas aizņem milzīgu platību telpā," atzina Vineta. 

Braucot uz Latviju, viņai nācās atlasīt audumus, kas patīk un kuri tiešām būs nepieciešami, jo visus pārvest fiziski nebūtu iespējams. Atlikušos viņa par vienu mārciņu pārdeva savā rīkotajā piemājas tirdziņā un "Facebook".  

"Man pašai nekad nelikās, ka tā ir problēma, kamēr es Anglijā nesatiku 72 gadus vecu sievieti, kurai visa māja bija aizkrauta ar rokdarbu sīkumiem. Es ieraudzīju sevi pēc vairākiem gadiem, kad mājā nevarēs ieiet, ja turpināšu krāt. Tā sieviete nekad mūžā nevarētu izlietot tos 100 dažādu krāsu diedziņus vai 1000 pogu, vai neskaitāmos žurnālus par rokdarbiem. Es viņai palīdzēju, pārdevu mantas humpalu tirdziņos, lai līdz Ziemassvētkiem varētu atbrīvot vienu istabu viņas ģimenei ar mazbērniem. Mēs krāvām no vienas istabas uz otru, bet es sapratu, ka nevaru palīdzēt – ir jādomā pašai par sevi," stāstīja Vineta. 

Šobrīd Latvijā viņa ir nodalījusi audumiem vien nelielu skapja daļu un vairāk potenciālajiem nākotnes projektiem cenšas nepirkt, bet iztikt ar jau esošajiem.

Vineta gan atzina, ka ne vienmēr izdodas sevi kontrolēt, jo Rīgā ir, piemēram, labdarības veikali, kuros nereti rokdarbiem nepieciešamās lietas pārdod krietni lētāk nekā citviet. Arī tad, kad veikalos ir atlaides, sanāk "iekrist" uz piedāvājumiem, bet beigu beigās vien 50% no nākotnes projektiem iekrātajiem audumiem tiek izmantoti. 

Palīdzēt sev 

Atsevišķos gadījumos cilvēks spēj apzināties, ka kļuvis par vācēju, taču nespēj tik vaļā no sava veida atkarību izraisošā procesa. Speciālistes iesaka pievērst uzmanību personīgajām sajūtām, izvērtējot, cik lielā mērā vākšana patērē laiku, cik tā ir organizēta, vai no tās cieš citas dzīves sfēras, kāda ir savākto mantu vērtība un vai no tām var atteikties. 

Tāpat ir ieteicams mēģināt nenest mājās jaunas lietas, saprast, cik daudz no esošajam ir vērts paturēt un ko darīt ar pārējām, kā arī aicināt kādu no uzticamības personām, piemēram, draugus, ģimenes locekļus, kas palīdzētu atbrīvoties no tām. 

Kā norādīja Bērziņa, pēc palīdzības ir jāvēršas gadījumos, kad cilvēka centieni pārtraukt šo procesu beidzas ar neveiksmi, kā arī tad, ja ir iekšēji stipra vēlme krāt lietas, kas nav materiāli vērtīgas vai derīgas. Tāpat pēc palīdzības ir jāvēršas tad, ja šim procesam ir veltīta lielākā daļa laika un no tā cieš darba vai ģimenes attiecības, kā arī tas rada ekonomiskas grūtības.

Šādos problēmu gadījumos var palīdzēt psihoterapija, piemēram, kognitīvi biheiviorālā terapija, aicinot cilvēku uz laiku attiekties no lietām, minimizēt tās, izvākt, bet darīt to pakāpeniski. Turklāt vislabāk, ja ārstēšanās procesā ir iesaistīti arī tuvinieki, tādējādi gan izglītojoties pašiem, gan arī sniedzot atbalstu cilvēkam, kurš kļuvis atkarīgs no mantu vākšanas procesa, atzīmēja Bērziņa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt