Vai tas ir normāli?

Psihiskie traucējumi: lāsts vai iespēja cilvēka dzīves kvalitātei

Vai tas ir normāli?

Kā atšķirt nomāktu garastāvokli no depresijas?

Kas īsti ir psihoterapija jeb tās sniegtās iespējas un ieguvumi

Pandēmijas laikā aug pieprasījums pēc psihoterapijas. Ko tajā dara?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Pieprasījums pēc psihoterapijas pēdējā laikā pieaug, Latvijas Radio 1 raidījumā “Vai tas ir normāli” atklāja ārste psihoterapeite Gunta Andžāne. Tas skaidrojams ar pašreizējo situāciju, kas ierobežo socializēšanās iespējas un maina ikdienas režīmu, ietekmē mūsu psihoemocionālo stāvokli, savstarpējās attiecības, kā arī vispārējo veselību. Medicīnas zinātņu doktore, narkoloģe un psihoterapeite Velga Sudraba raidījumā uzsvēra, ka svarīgi ir laikus vērsties pēc palīdzības.

Ja problēmas neizrunā, rodas psihoemocionāli sastrēgumi, ar kuriem sadzīvot ir ļoti grūti. “Protams, šajā laikā, tā kā nav  dabiskās iespējas socializēties, ir arī attiecību problēmas. Jau izskan vārdi par to, ka vairāk saasinājušās problēmas, vairāk ir strīdu, vairāk ir ģimeņu emocionālās, fiziskās vardarbības, ir šķiršanās,” sacīja psihoterapeite Andžāne.

Tāpat netrūkst cilvēku, kuri šajā laikā vēlas vairāk sevi izzināt, saprast savus dzīves mērķus un pieņemt jaunus izaicinājumus. Tos gan šajā laikā ir grūti sasniegt, jo ārkārtas situācija valstī ietekmē gan komunikāciju, gan darba atrašanu, gan arī jaunu spēju attīstīšanu, skaidroja speciāliste.

Kad jāmeklē speciālista palīdzība?

Populārākā problēma, ar kuru saskaroties cilvēki meklē psihoterapeita palīdzību, ir neizprotama trauksmes sajūta. Ja tā radusies kāda notikuma kontekstā, tad cilvēks to spēj atrisināt pats un trauksme samazinās vai izzūd, norādīja Andžāne.

Otra lielākā problēma ir depresija, par kuru signalizē tas, ka saruna ar ģimeni, draugiem vai vienkārši izrunāšanās ar kādu par savām sajūtām vairs nedod gaidāmo rezultātu.

 Vēl nopietni jāapsver psihoterapija kā risinājums, ja cilvēkam ir sūdzības par savu fizisko veselību, taču, veicot pārbaudes, ārsts secina, ka viss ir normas robežās. Iespējamās problēmas atpazīšanā liela loma var būt līdzcilvēkiem, kuri pamana, ka cilvēkam mainījusies domāšana, emocijas, rīcība un izpausmes, sacīja psihoterapeite.

Lai izskaidrotu psihoterapeita darba nozīmi, Velga Sudraba to salīdzināja ar regulāru friziera vai zobu higiēnista apmeklējumu jeb rūpēm par savu veselību un skaistumu: “Es parasti saku, ka matu mums ir daudz uz galvas, bet mēs tik un tā ejam [pie friziera], zobu arī mums ir daudz mutē, bet mēs tik un tā ejam un kopjam, bet smadzenes ir viens orgāns, pie tam ļoti liels, gudrs un vēl līdz galam pat neizzināts. Cilvēki nez kāpēc negrib kopt šo orgānu, tāpēc es pat teiktu, ka pie psihoterapeita derētu aiziet, piemēram, uz īsu terapiju, (..) pirms vēl visas problēmas ir samilzušas.” Viņa ieteica laikus doties pie ārsta, lai izrunātu aktuālākās problēmas un saprastu, vai ir kādi sasāpējuši jautājumi, kuri varētu radīt sarežģījumus.

Pagaidām psihoterapeita vizītes nav starp valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem. “Nupat parādījusies informācija, ka ģimenes ārsts varēs savam pacientam izrakstīt vai piedāvāt nosūtījumu uz psihoterapijas desmit sesijām,” sacīja Velga Sudraba, piebilstot, ka tas gan ir mazs skaits, bet ar to iesākumam pietiks, lai izzinātu problēmas, pie kurām nepieciešams strādāt.

Mūsu sabiedrībai ļoti nepieciešama psihoterapija

“Jau senajā Grieķijā mēs varam atrast idejas un meklējumus, kas notiek ar psihi un kā tā ietekmē organismu, un kas notiek ar cilvēku. Cenšanās palīdzēt  tikt galā ar tiem procesiem, ko psihe izraisa un ar ko cilvēks pats netiek galā. Ja runājam par mūsu sabiedrību, man liekas, ka mums ir ļoti, ļoti nepieciešama psihoterapija, ņemot vērā to, ka daudzus gadus vispār par psihi mēs pat neko nedomājām un mums neļāva domāt,”  uzsvēra Velga Sudraba. 

Gunta Andžāne skaidroja, ka psihoterapija ietver ne tikai zināšanas par psihi, tās funkcionēšanu, attīstību un zināmiem traucējumiem, bet tā ir arī ārstēšana, izmantojot metodes, kuru pamatā ir ar cilvēka psihi saistīto procesu  izzināšana, pētīšana, apjaušana. “Gan domāšana, gan emocijas ir tās divas daļas, kuras dažādās terapijas metodēs lieto pacients un terapeits, līdz ar to vairāk strādājot uz paša cilvēka nelabsajūtu vai paša cilvēka traucējumiem, vai sūdzībām, ar kurām viņš atnāk pie terapeita,” raidījumā minēja psihoterapeite Andžāne.

45 minūšu brīva saruna par aktuālo

Ārstes aicināja cilvēkus nebaidīties no psihoterapijas. Daudzi iesākumā mulst un satraucas, taču jāiegaumē, ka psihoterapeitiem ir liela pieredze, lai spētu skaidrāk saprast un redzēt problēmu.

Tā ir brīva saruna, kuras laikā kopīgi ievāc datus par dzīvi, ģimeni, slimībām jeb to, kas aktuāls konkrētajam cilvēkam.

Tas parādīs, kam pievērst uzmanību turpmākajā ārstēšanas procesā, skaidroja Andžāne.

Terapijas seansi ir apmēram stundu gari un notiek vienreiz, reizēm divreiz nedēļā. Ir reizes, kad problēmu atrisināšana prasa pusgadu, citreiz – pat desmit gadus, norādīja Sudraba.  “45 minūtes ir zinātniski pamatotas, ka tajā brīdī mēs spējam koncentrēt savu uzmanību, mēs spējam uzticēties, savukārt terapeits spēj būt gan tolerants, gan empātisks, gan vienlaicīgi, pielietojot metodes, palīdzēt pacientam iziet no kabineta daudz labākā pašsajūtā, daudz labākā psihoemocionālajā stāvoklī,” paskaidroja Andžāne. Velga Sudraba papildināja, ka, ja terapijas seanss ir ilgāks, pacients sāk atkārtoties un situācija var kļūt traumatiska.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti