Paciente: Pēc vēža ārstēšanas rehabilitācijas nometne uzlika vajadzīgo «punktu uz i»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Vēzis ir slimība, kas atstāj ļoti lielu emocionālo ietekmi uz turpmāko dzīvi, un ar šo krīzi ir jāprot tikt galā. Par to pārliecināta biedrība „Dzīvības koks”, kas nu jau septiņus gadus organizē psihosociālās rehabilitācijas nometnes vēža pacientiem. Tagad biedrība veido īpašu rehabilitācijas centru un aicinās deputātus ieklausīties, kāpēc šis pakalpojums vajadzīgs. Vislabāk uz šo jautājumu atbildēs cilvēki, kurus vēzis skāris.

Šī stāsta varone ir Valda, un stāstā ir jāpiemin gan slikta priekšnojauta, gan diagnoze vēzis un smaga terapija, gan arī rehabilitācija, laime un prieks. Turklāt rehabilitācijai te ir īpaša nozīme. Viņas stāstījums ir dzirkstošs, tāpat kā Valda pati.

„Pati tā kā no zila gaisa izdomāju, ka ir jābrauc. Es jau jutu, ka tur nekas labs nebūs. Es to sajūtu nevaru izstāstīt, it kā no augšas kāds pateiktu, ka nu ir cauri, ir jābrauc, nav ko kavēties,” Valda atceras, ka tas bija pirms astoņiem gadiem. Tiesa, jau iepriekš krūtī bija atklāts labdabīgs veidojums, bet ārsti teica, ka nav jāsatraucas. Taču vienā brīdī viņa pati sajuta, ka vairs nav labi. Sēdās autobusā un brauca uz Rīgu: „Un manas bažas apstiprinājās, uzreiz jau dakteri ieraudzīja; viņi redzēja, ka esmu bijusi pie ārstiem pārbaudīties, bet mani palaida mājās.”

Ārste teikusi – jūs vēl gluži jauna, visu izturēsiet. Valdai tobrīd bija nedaudz virs 40. Sākumā viņa nesaprata, kas tieši būs jāiztur, jo pieredzes ar onkoloģiskām slimībām nebija pat radu lokā. Operācija, ķīmijterapija, staru terapija – viņai atbildēja.

„Viss. Pasaule apstājās, visa Rīga palika melna, tas bija arī ļoti lietains laiks, es biju pilnīgi viena, es skraidīju pa koridoriem izmisumā. Es sapratu, ka ir cauri, - es jau nezināju, ka var dzīvot, sadzīvot un ārstēties. Es domāju, ka es nomiršu. Bet es braucu mājās sakārtot dzīvi, sakārtot darbus”.

Domas neārstēties viņai nebija, ārste iedrošinājusi – vēzi ārstē un ar to sadzīvo. Valda sevi noskaņojusi, ka visu izturēs. Tālākais norisinājās kā pēc grafika – plaša operācija, ķīmijterapija un staru terapija:

„Bet to bija ļoti, ļoti grūti saprast, visu to pieņemt. Ar savām ķermeņa izmaiņām, protams, ir jāsadzīvo. Rētas ir viens, darbaspējīgs tu neesi, un visa dzīve apstājas”.

Taču - kas patiešām ir laime, Valda saprata, kad pēc ārstēšanās aizgāja uz pārbaudēm un uzzināja: viņa ir izveseļojusies. „Tā sajūta – es uz vienas kājas izlecu ārā no poliklīnikas un eju pasēdēt kafejnīcā, jo atkal zinu, ka varu dzīvot, ka esi vesels,” viņa atceras.

Valda arī atgriezās darbā. Ejot uz pārbaudēm Latvijas Onkoloģijas centrā, viņa uzzināja par onkoloģisko pacientu atbalsta biedrību „Dzīvības koks”. Tas bija jauns pavērsiens:

„Un tieši tā sagadījās - es biju uz pirmo nometni. Vienreizēji, tas ir tik vajadzīgi. Pēc atveseļošanās man tas bija kā punkts uz „i”. Ļoti, ļoti labi - visas terapijas, darba terapija, tur varēja izraudāties, izsmieties, tas bija vienreizēji”

Valda ir viena no aptuveni 400 cilvēkiem, kas izgājuši „Dzīvības koks” nometnes jeb precīzāk – rehabilitācijas programmas. Tās notiek jau septīto gadu.

„Tur skaidri salikts proporcijās – grupu terapijas nodarbības, informācijas speciālistu informācija, fiziskās aktivitātes…” - „Dzīvības koka” vadītāja Gunita Berķe stāsta, ka šogad rehabilitācijas programma vēl pat nav izsludināta, bet vēža pacienti piesakās jau kopš februāra. Kopumā Eiropā pēc vēža ārstēšanas parasti nodrošina arī psihosociālo rehabilitāciju, taču Latvijā valsts līmenī tā nav pieejama un valsts to neapmaksā. Tā nav ārstnieciska rehabilitācija, taču tā palīdz saprast, kas ir noticis, un palīdz pārvarēt krīzi.

„Ja vēzi aktīvi ārstē un izārstē, tad pēc tam, aizveroties slimnīcas durvīm, cilvēks paliek viens pats ar savām problēmām, viens pats ar saviem pārdzīvojumiem. Un vēzis diemžēl ir tāda slimība, kas atstāj ļoti lielu emocionālo ietekmi uz turpmāko, un ar šo krīzi, ar lielo pārdzīvojumu ir jāprot tikt galā,” saka Berķe.

Vairākus gadus „Dzīvības koks” dažādos viesu namos nometnes rīkoja par ziedotāju naudu, taču pēdējos divos gadus - par Norvēģijas finanšu instrumenta projekta līdzekļiem. Pirms dažiem gadiem biedrības cilvēki saprata, ka nometnēm vajag savu vietu. Tur programmas varētu īstenot visu gadu. Tāpēc nu top rehabilitācijas centrs Jēkabpils novadā Dignājā - skaistā vietā Daugavas krastā. Šobrīd norisinās ēkas rekonstrukcijas darbi. Mērķis ir aiznākamā gada sākumā sākt rehabilitāciju. Šo vietu mēdz dēvēt par Dignājas muižu, lai arī no muižas palikuši tikai zirgu staļļi.

„Mēs esam parakstījuši līgumu ar Jēkabpils novada domi par to, ka viņi mums iznomā šo vietu un muižu, savukārt mēs apņemamies izveidot šo centru un sniegt psihosociālās rehabilitācijas pakalpojumus,” saka Gunita Berķe.

„Dzīvības koka” rehabilitācijas centrs vēža pacientiem top par ziedojumiem, kas tagad tiek  vākti. Kopumā nepieciešami aptuveni 300 tūkstoši eiro. Rekonstrukcijā jau ieguldīti aptuveni 80 tūkstoši.

Un vēl – šobrīd Saeimas Sociālo lietu komisija drīzumā varētu skatīt „Dzīvības koka” priekšlikumu grozījumiem Sociālo pakalpojumu likumā. Tas attiecas tieši uz psihosociālo rehabilitāciju – proti, definēt psihosociālo pakalpojumu, noteikt šī pakalpojuma sniedzēju; tāpat arī ir vēlme, lai šo pakalpojumu nākotnē apmaksā valsts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti